Nesen izlasīju sociāl antropoloģes Aivitas Putniņas interesantas pētījuma atziņas par mūsu sabiedrības pārmaiņu laiku. Dažas no tām gribu atstāstīt jums, lasītāji.
Nesen izlasīju sociāl antropoloģes Aivitas Putniņas interesantas pētījuma atziņas par mūsu sabiedrības pārmaiņu laiku. Dažas no tām gribu atstāstīt jums, lasītāji.
Sabiedrības pētnieki apgalvo, ka Latvija vēl joprojām atrodas ceļā no vienas sabiedriskās iekārtas uz citu. Neskatoties uz to, ka valsts politiskā virzība ir sasniegusi galamērķi, proti, Latvija ir atgriezusies Eiropā, zinātnieki joprojām runā par otrās paaudzes sabiedrības maiņu.
Šis pārmaiņu laiks ienesis daudz pārvērtību Latvijas iedzīvotāju ikdienas rutīnā un tajā atspoguļotajās vērtībās.
Kāds nesens pētījums par dzīves kvalitāti Latvijā parādīja vērtībās un ikdienas dzīves prioritātēs šķeltu sabiedrību. Lai kā to gribētos “lielajam kaimiņam”, politiskajā telpā dominējošā etniskā atšķirība ikdienas dzīvē ir mazsvarīga. Daudz lielāka nozīme ir šķiriskajai piederībai, dzimtei un vecumam. Tie veido dažādus dzīves stilus un praktiskās prioritātes. Lai arī ģimene un līdzcilvēki, pēc visu pētījuma respondentu teiktā, ir augstākā vērtība, viņu ikdienas dzīves gaitas rāda citādu un daudz praktiskāk vērstu vērtību orientāciju, raksta A. Putniņa.
Cilvēciskajām attiecībām piešķirto ideālo prioritāti nomāc praktiskās dzīves rutīna. Latvija ir kļuvusi par zemi, kura oficiālajos vidējo darba stundu rādītājos pārspēj visas Eiropas Savienības valstis. Taču šie cipari nerāda reālu ainu, uzskata pētniece. Tas kopš 90. gadu sākuma veicina arī sabiedrības pasivitāti un zemo politisko līdzdarbību. Ar to arī izskaidrojams mūsu rajonā novērotais. Tikai pēc pašvaldību pieņemtiem lēmumiem sabiedrība sarosās sava viedokļa izteikšanai.
Kāds jauns respondents atklājis, ka oficiālajā darbā viņš pavada astoņas stundas un tad iet pelnīt naudu. Jaunietim caurmērā mēnesī ir trīs brīvas dienas. Garajās darba stundās zaudējam laiku, ko varētu veltīt tuviniekiem un draugiem. Jaunais vīrietis atcerējies, kā atprasījies no darba, steidzies uz dzemdību nodaļu pie sievas un jaundzimušā. Viņš ar šausmām piemin brīdi, kad dzīvesbiedre iespiedusi viņam rokās paša bērnu. Pēc tam jaunais tēvs strādāja vēl cītīgāk, parādoties mājās vēl retāk un noguris, jo vēl viens aprūpējamais bija nācis klāt.
Pretruna starp daudzstrādāšanas nepieciešamību un laika trūkumu tuviniekiem un sev iezīmējas visu dzīves kvalitātes pētījuma respondentu intervijās. Darba trūkums savukārt izjauc attiecību hierarhiju un rada atstumtību, panākot līdzīgu rezultātu kā laika trūkums.
Varētu domāt, ja Latvijā būtu lielākas algas, cilvēki tik ļoti nepārstrādātos. Tomēr sociologi atklājuši, ka, sasniedzot jaunu ienākumu līmeni, rodas citas vajadzības, kuru piepildīšanai nepieciešami vēl lielāki līdzekļi. Attiecības tiek upurētas gan kaunoties no nabadzības, gan cīņā par eksistences uzlabošanu. Šķiet, mēs gribam sasniegt labklājību laika sprīdī, kas citām Eiropas valstīm prasījis gadu desmitus.
