Pirms 65 gadiem brutāla vara – Staļina vadītais PSRS komunistiskais režīms – uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā15 000 Latvijas iedzīvotāju.
Pirms 65 gadiem brutāla vara – Staļina vadītais PSRS komunistiskais režīms – uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā15 000 Latvijas iedzīvotāju. Naktī no 13. uz 14. jūniju tika deportēti arī 575 Bauskas apriņķa iedzīvotāji, starp tiem bija 153 bērni vecumā līdz 16 gadiem, kā arī deviņi sirmgalvji, kuru dzīves gājums bija pārsniedzis 80 gadu.
Deportācijas sekmīgai norisei visā Latvijā tika sagatavots 661 preču vagons, tos aprīkoja ar restēm un citiem “uzlabojumiem”, kas nelaimīgajiem neļautu izbēgt. Šie vagoni 1941. gada jūnija liktenīgajā naktī bija novietoti 54 Latvijas dzelzceļa stacijās, tajā skaitā 18 Iecavā un 12 Vecumniekos. Bauskas apriņķis šajā bēdīgajā statistikā piederēja pie tiem četriem visvairāk cietušajiem Latvijas apriņķiem, kur deportēto un nogalināto īpatsvars pārsniedz 13 uz katriem 1000 iedzīvotājiem. Statistika arī liecina, ka no šiem 575 Bauskas apriņķa iedzīvotājiem vēlāk trim piespriests un izpildīts nāves sods, bet 248 aizgāja bojā necilvēciskos izsūtījuma apstākļos. Tādi ir šie sausie fakti.
Izsūtītajiem palika radi, draugi un paziņas, kas sirdī krāja naidu pret padomju varu un tās pakalpiņiem. Vajadzēja tikai piemērotu brīdi, lai daudzi no cietušo tuviniekiem stātos uz atriebības ceļa. Te prettautiskais komunistu režīms bija sasniedzis vēl vienu savu mērķi – sējis neuzticības un naida sēklu latviešu tautā.
Pienāca 1941. gada 22. jūnijs. Sākās karadarbība starp nesenajiem sabiedrotajiem – komunistisko Padomju Savienību un nacistisko Vāciju. Kara sākums bija kā signāls tam, lai daudzi Latvijas patrioti ņemtu rokās ieročus un piedalītos nīsto komunistisko okupantu padzīšanā. Arī Bauskas apriņķī izveidojās daudzas “pašaizsardzības” vienības, kas iesaistījās bruņotās sadursmēs ar bēgošo sarkanarmiešu un padomju varas pārstāvju grupiņām. Piemēram, Taurkalnes pagastā 30. jūnijā, vēl pirms vācu karaspēka ierašanās, pie pagastnama uzvilka sarkanbaltsarkano karogu, izveidoja “pašaizsardzības” grupu 25 vīru sastāvā un iesaistījās kaujā ar aptuveni 20 Sarkanās armijas kareivjiem, lai gan pašiem bija tikai septiņas šautenes. Šajā kaujā krita pieci sarkanarmieši un “Jaunbuku” saimnieks Edmunds Vigmanis, ievainoti astoņi sarkanarmieši, kā arī “Bārzdiņu” saimnieks Jānis Krūmiņš un Osvalds Ivanovskis. Protams, ka šādas “pašaizsardzības” aktivitātes sekmēja arī nacistiskās Vācijas panākumus cīņā pret Padomju Savienību.
Pēc vācu okupācijas varas izveidošanās “pašaizsardzības” vienības vēl kādu laiku turpināja darboties. “Pašaizsardzības” vienībās brīvprātīgi iestājās liels skaits tādu cilvēku, kuru tuviniekus bija represējušas komunistu režīma iestādes.
Vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, čekisti pratināja nacionālo partizānu un kādreizējo “pašaizsardzībnieku” Aleksi Kasparoviču no Zālītes pagasta “Jaunvaltēm”. Uz jautājumu, kāpēc viņš 1941. gada vasarā iestājās “pašaizsardzības” vienībā, viņš atbildēja: “Lai piedalītos kārtības ieviešanā savā pagastā. Tajā laikā daudzi sarkanarmieši, kas bija nokļuvuši vācu ielenkumā un pa vienam no tā izkļuvuši, ar ieročiem aplaupīja mierīgos iedzīvotājus. Tos vajadzēja sagūstīt. Turklāt bija jāarestē pilsoņi, kas aktīvi palīdzēja padomju varai.”
Izmeklētājs: “Iznāk, ka “pašaizsardzībā” iestājāties, lai cīnītos pret padomju varu?” V. Kasparovičs: “Jā, tieši tā.” Izmeklētājs: “Kāpēc?” A. Kasparovičs: “Tāpēc, ka man nepatika padomju vara, es to nesapratu, un man nebija skaidrs iemesls “pretpadomju elementu” izsūtīšanai uz PSRS iekšieni. Starp šiem izsūtītajiem bija mani draugi un paziņas. Tāpēc, lai atriebtos tiem ļaudīm, kuri palīdzēja manus draugus un paziņas izsūtīt uz PSRS, es iestājos “pašaizsardzībā”.”
14. jūnijs iedarbināja garu vardarbības ķēdi. Izsūtīto tuvinieki vācu okupācijas laikā atriebās deportāciju līdzdalībniekiem, bet arī šajā situācijā cieta daudzi nevainīgi cilvēki. Galvenie represiju plānotāji un īstenotāji bija aizbēguši kopā ar Sarkano armiju, un tos neviens nesodīja. “Pašaizsardzībnieki” aizturēja zemākā ranga padomju varas struktūru darbiniekus, komunistus un komjauniešus. Daudzi no viņiem ar komunistu režīmu bija saistīti sava naivuma un šīs totalitārās ideoloģijas neizpratnes dēļ, noticot komunistu saukļiem par labākas un taisnīgākas sabiedrības veidošanu. Lielākā daļa no arestētajiem padomju varas atbalstītājiem nekādā veidā nebija saistīti ar deportācijām.
“Pašaizsardzībnieki” aizturētos vispirms nopratināja un apsargāja pagasta aresta telpās, tad daļu palaida mājās, bet “vainīgākos” atveda uz Bausku, kur tos atkal pratināja apriņķa policijas darbinieki. Tālāk vienu daļu no šiem “padomju aktīvistiem” atbrīvoja, citus nosūtīja uz Jelgavas cietumu vai Vecsaules koncentrācijas nometni, bet daļai piesprieda nāves sodu nošaujot. Iedarbinātais vardarbības mehānisms turpināja ripot…
Tad, kad vācu okupāciju atkal nomainīja padomju okupācijas režīms, varmācība auga augumā. Tad tika vajāti visi tie, kas bija sadarbojušies ar nacistisko okupācijas režīmu. Arestēja tos, kas bija dienējuši Latviešu leģionā, policijā vai darbojušies jebkādās varas struktūrās. Atkal sekoja deportācijas un nāves sodi. Viena daļa vajāto aizgāja mežos un turpināja cīņu pret padomju okupantiem. Varas iestādes arestēja un deportēja “mežabrāļu” tuviniekus, bet “mežabrāļi” bieži vien “paņēma uz grauda” tos, kas kalpoja komunistu okupācijas režīmam.
Vardarbība turpinājās. Daudzu rīcību iespaidoja atriebības alkas, bet, ja nostājas uz atriebes ceļa, tad tas var izrādīties bezgalīgs. Un to visu sāka 1941. gada 14. jūnijs.
