Pagājuši 70 gadu, kopš Derpeles muižas dzīvojamā ēka kļuvusi par mājvietu veciem, vientuļiem un slimiem cilvēkiem.
Pagājuši 70 gadu, kopš Derpeles muižas dzīvojamā ēka kļuvusi par mājvietu veciem, vientuļiem un slimiem cilvēkiem.
Šo gadskārtu pansionātā “Derpele” atzīmēja vakar, 15. jūnijā. Bija aicināti gan kādreizējie darbinieki, gan viesi, sadarbības partneri, draugi.
Pirmās ziņas par šo vietu pie Bauskas nāk no 1571. gada, kad zemi šeit nomājis kāds Georgs Holsfers. 17. gadu simtenī šī zeme piederējusi dažādiem kungiem ar vāciskiem un franciskiem uzvārdiem.
Mēmeles (toreizējais nosaukums) muižas zeme 1721. gadā pārdota Aleksandram Grēvenam, un 1746. gadā par tās īpašnieci apstiprināta viņa meita Katrīna Elizabete. Viņa apprecējusies ar leitnantu Johanu Luteru Derperu. Abu vecākais dēls Kristofers Luters Derpers bija Kurzemes hercoga sekretāts un notārs, iecelts Romas impērijas dižciltīgo kārtā. Muižu mantoja viņa dēls, kurš to nodeva brālim Kristoferam Vilhelmam fon Derperam. Viņa laikā ap 1840. gadu uzcelta muižiņas dzīvojamā ēka.
Muižas pēdējais īpašnieks bija Anatols fon Līvens. Pēc agrārreformas 1936. gadā Derpeles muiža nonāca Latvijas valsts īpašumā. Zemi sadalīja jaunsaimniecībās, bet dzīvojamā ēkā iekārtoja veco ļaužu pansionātu. Tādi dati ir Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā.
Labas pārmaiņas “Derpelē” sākās pirms sešiem gadiem, vērtē rajona Padomes Attīstības un plānošanas nodaļas galvenā speciāliste sociālajos jautājumos Ina Krūmiņa. Pēc nabadzības smakojošais pansionāts sāka pārvērsties par sakoptu lauku īpašumu. Atjaunojot un remontējot veco ēku, saglabāts kādreizējais agrīnā klasicisma stils. Izcērtot brikšņus, parādījušās kādreizējā parka aprises, zem gružu kaudzēm atrastajiem mūriem uzlikti jumti, un ierīkotas saimniecības ēkas.
Lielu darbu šeit ieguldījis pansionāta pašreizējais direktors Alvis Feldmanis. Parkā iekopts plašs rožu dārzs. “Tas ir mūsu direktora Alvja Feldmaņa sirdsdarbs, viņš pats rozes potē un pavairo,” tā pansionāta daiļdārzniece Ilga Orupe.
Pansionātā visilgāk – kopš 1983. gada – strādā Inese Kondrāte. Līdz 1999. gadam viņa bija feldšere, vēlāk sociālā darbiniece. Savus amata pienākumus dažos vārdos Inese nevar izstāstīt. “Kārtoju dokumentus par klientu ievietošanu, izrakstīšanu, aprūpes nodrošināšanu, aprunājos, palīdzu jaunajiem pansionāriem iejusties.”
“Sazinos ar iemītnieku dzīvesvietu pašvaldībām un radiniekiem, ja tādi ir. Jāapsveic jubilejās un savu reizi jāgādā arī par mūža mājām,” teic Inese Kondrāte.
No iemītniekiem lielākais stāžs ir Onai Vildei, viņai “Derpelē” ir pajumte 15 gadu, Jāzeps Ņukšs un Vale Žatkevičiene te dzīvo12 gadu. Viņi var spriest, vai apstākļi ir mainījušies, un atzīst, ka tas pat nav salīdzināms. Jūtams, ka pansionātam ir saimnieks, kas par visu gādā, viņi saka. Ona Vilde uz Derpeli atnāca viena un sastapa sev patīkamu cilvēku. Abiem ar Antonu Baņoni ierādīta atsevišķa istabiņa. “Dzīvojam kā Dieva ausī,” saka Ona.
Jāzeps Ņukšs savulaik bijis autobusa šoferis, bet nu jau gadu piesaistīts gultai. Pavisam šādu, īpaši aprūpējamu cilvēku pansionātā ir 11.
Vale Žatkevičiene ir čakla cimdu un zeķu adītāja, agrāk labprāt palīdzējusi virtuvē tīrīt saknes. Par rūķīti pansionāta iemītnieki dēvē Margaritu Gavriļenko. Viņa rosās no agra rīta, kopj rozes, palīdz virtuvē, ada. Pārcietusi Sibīriju, dzīvē palikusi viena, tāpēc mūža noga li vada pansionātā, bet ar prā ta možumu un labestību pārsteidz.
Pansionāts “Derpele” pašlaik ir mājas 48 iemītniekiem, te ir darbs 22 cilvēkiem. Kopā ar parku teritorija 2,52 ha. Pirms gada brīvajā zemē iestādīts jauns ķiršu un ābeļu dārzs, saka Dzintra Gaile, grāmatvede, lietvede un sekretāre vienā personā.
