Vasaras saulgriežu tīkamība slēpjas šo svētku tradīcijās. Lai arī cik moderni vēlētos būt cilvēki, viņi tomēr drošāk jūtas ar lietām, notikumos, kuri ir prognozējami, kuru saturu veido laika gaitā pārbaudītas darbības, pat rituāli.
Vasaras saulgriežu tīkamība slēpjas šo svētku tradīcijās. Lai arī cik moderni vēlētos būt cilvēki, viņi tomēr drošāk jūtas ar lietām, notikumos, kuri ir prognozējami, kuru saturu veido laika gaitā pārbaudītas darbības, pat rituāli.
Viena no skaistākajām vasaras saulgriežu tradīcijām ir jāņuguns dedzināšana. Uguns latviešu reliģijas kultā ir ļoti vecs un svinīgs simbols. Tā ir Dieva aicināšanas, arī sava veida godināšanas zīme. Jāņos ugunskurus parasti dedz augstās vietās, lai tie apspīdētu visu apkārtni un nestu svētību. Mitoloģijā ugunsgaismai bijis uzdevums aizvietot sauli naktīs.
Lai tālu spīd
Lai uguns apspīdētu pēc iespējas lielāku apkārtni, nereti to iededzina kārts galā. Pie tās jāpiestiprina kāda veca muciņa, koka spainis, jāpiepilda ar lēni degošu materiālu, un tad aizdedzinātu to paceļ gaisā. Līgotāji, kas stingri turas pie seno latviešu tradīcijām, kārts galā piestiprina muciņu, kuru aizdedzina ar salmu grīstes palīdzību, kas piesieta pie mucas un sniedzas līdz zemei. Salmu grīstei pielaistā uguns kāpj uz augšu un aizdedzina traukā ielikto darvu vai sveķainu malku.
Šādu kārts galā degošu mucu sauc par pūdeli. Tās priekšrocība slēpjas krāšņumā un spējā apgaismot plašāku apkārtni, tomēr to nevar papildināt ar malku kā ugunskuru.
Attīrīšanās rituāls
Uz zemes kurināta uguns saistīta ar īpašiem attīrīšanās un ziedošanas rituāliem. Jāņuguni iededzina līdz ar saules rietu, un tai jādeg līdz saules lēktam. Nepieciešamību dedzināt dūmojošas vielas – sveķainu malku, darvu – izskaidro ar ticējumu, ka dūmi iztīra gaisu no ļauniem gariem un slimībām. Ar jāņuguns palīdzību atbaida ļaunos garus. Ticēju mi vēstī, ka Jāņu naktī gaiss pilns ar raganām, vilkacēm un laumām.
Zvejnieki savulaik jūrmalā dedzināja vecas darvotas laivas, bet kurzemnieki palaida jūrā degošu mucu. Mērķis šādai rīcībai arī tāds pats – atvairīt ļaunumu, izsvēpināt no pagalma, no cilvēkiem netikumus, iespējamos apdraudējumus.
Jāņuguns, degot no kalna uz kalnu, it kā aizstāj sauli tās īsās prombūtnes laikā. Tā tiek nodrošināta vismaz reizi gadā gaismas pilnīga uzvara pār tumsu. Arī cilvēkiem jāpaliek nomodā līdz saules lēktam, neļaujot apziņai pazust miega tumsā, kā tas parasti naktī notiek.
Jālec pēc veselības
Jauka ir tradīcija lēkt pāri ugunskuram. To veicot, cilvēks simboliski attīrās no visa liekā. Jaunie ļaudis to darīja, sadevušies rokās, lai burvju spēks tos vienotu kopā. Jaunie pāri savukārt lēca, lai nākamajā gadā būtu veselība.
Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām, Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie jāņuguns, lai arī viņu apspīdētu dzīvinošas liesmas. Pēc tautas ticējumiem, jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem.
Vēl viena jāņuguns tradīcija – pēc pusnakts no kalna ripināja aizdedzinātu saules riteni. To kādreiz gatavoja no veca ratu riteņa, tajā iepinot dažādas degošas lietas.
Brīnumainais zieds
Papardes zieds, kas ar lielu troksni izplaukst kā degoša liesma Jāņu pusnaktī, ir sens priekšstats, kas apvieno saulgriežu nakts maģijas, auglības un uguns simboliku.
Nesenos laikos papardes zieda mistiskā nozīme tautas izpratnē vienkāršota un stipri degradēta. Taču tautas ticējumi norāda, ka dziļākajā būtībā tas simbolizē apziņas apgaismību, kas pieejama tikai pēc rituālas, individuālas pārbaudes. Tam, kas to grib redzēt un iegūt, vienam jāiet tumšā meža biezoknī, jāieslēdz sevi burvju lokā un pacietīgi jāgaida, neļaujot nekam sevi iztraucēt. Pusnaktī visādi ķēmi un mošķi nāks cilvēku apdraudēt un mēģināt izbaidīt no burvju apļa aizsarga. Tas, kurš pārbaudi iztur un burvju ziedu saņem mutautiņā, iegūst laimi, bagātību un dažādas pārdabiskas spējas. Varbūt tieši tāpēc papardes ziedu apvij tik daudzi nostāsti un ticējumi. Teic, ka tam, kas šo ziedu ieguvis, piepildās visas vēlēšanās, tas zina arī visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. Ja papardes ziedu ieliek apavos, tad var iet, kur grib, un neviens to nedzird, var arī ņemt visu, ko vēlas, un neviens to neredz.
Kopā ar dabu
Jāņu nakts aicina un veicina cilvēka un dabas saplūšanu, atgādinot mūsu būtības bioloģisko pusi, bet pāri tai – cilvēka iekļaušanos Visuma kopībā.
Rituālās līgodziesmas, kas tikai Jāņu naktī dziedamas, atbilst hinduistu un budistu mantrām. Gari vilktās notis “līgo” piedziedājumā rada fiziski sajūtamu siltumu saules pinumā, citos autonomās nervu sistēmas centros un caur tiem iespaido psihiskos centrus – čakras jeb psihiskās enerģijas “riteņus”. Ar līgodziesmu vibrācijām latvietis izskaloja no dvēseles ikdienas rūpes un bēdas un ieskaņoja savu īpašo noti Visuma apļu harmonijās.
Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla neatņemama sastāvdaļa ir bijusi plaši pazīstama Austrumeiropā un citās Eiropas daļās – no skandināvu zemēm līdz Francijai, Spānijai, Itālijai, Īrijai un Grieķijai –, tādēļ to var uzskatīt par ļoti senu, no indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju.
Mūsdienu realitāte
Iepriekš stāstītais tomēr vairāk balstās pagātnes pieņēmumos, rituālos, kuru izkopšanai nepieciešama arī teorētiskā bāze. Kā ir mūsdienās? Cik daudz no stingrajiem senču priekšrakstiem ielāgojam, kas ir gadu gaitā pazaudēts?
Uzrunājot vairākus no parītdienas, 24. jūnija, gaviļniekiem, nākas secināt, ka ugunsrituāls gadu gaitā tiek ievērots arvien mazāk. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Bauskas brigādes komandiera vietnieks Jānis Ķērpis atzīst, ka ar uguni Līgo vakarā īpaši nedraudzējas. “Man jau darbā liesmu pietiek. Esmu kļuvis, kā vairums mūsdienu vīriešu, moderns. Izmantoju grilu – tur ir i sava maza liesmiņa, i savs praktisks labums,” stāsta Jānis.
Tieši moderno tehnoloģiju spiedienu savos Līgo vakara rituālos izjutis arī mākslinieks Jānis Dūmiņš. Uz jautājumu, kad pēdējo reizi lēcis pār ugunskuru, viņš domīgi atbild, ka īsti neatceras. “Nāk prātā bērnība, tad laukos tika kurināti lieli ugunskuri. Pēdējos gados vairāk iztiekam ar grilu, mazu liesmiņu pagalma stūrī. Tiešām, būs šogad jāpamēģina pārlēkt pār ugunskuru,” sola Jānis Dūmiņš.
Palīdz tirgotāji
Tuvojoties vasaras saulgriežiem, kārtējais peļņas laiks klāt tirgotājiem. Par līgotāju ērtībām domā visi, sākot no alus, siera un cepamgaļas ražotājiem līdz sveču, lāpu, grilējamo iekārtu un ozollapu vainagu pārdevējiem.
Lai ierādītu saulītei ceļu, veikalos ir ļoti plašs sveču klāsts. Gan aromatizētas, garos kātos iestiprinātas, gan izlietas metāla bundžās, nelielos spainīšos. Šie gaismekļi degs daudzas stundas, no rīta apdzēsti, tie noderēs vēl pāris vakariem. Tāpat ekonomiskas un ērtas ir bambusa lāpas, kas veikalos pieejamas īsākos un garākos kātos. Metāla trauciņos paredzēts iepildīt grilu aizdedzināšanas šķidrumu, arī deglis šīm lāpām kalpo ilgu laiku.
Ierīkojot pagalma stūrī, upmalā vai pakalnā ugunskura vietu, der ielāgot ugunsdzēsēju padomus. Uguni drīkst kurt pēc iespējas tālāk no ēkām. Pamatnei, kurā būs ugunskurs, vislabāk norakt zemes virskārtu, ja iespējams, noklāt to ar akmeņiem vai arī ar tiem ierobežot laukumu. Iekurot ugunskuru, noteikti jāvēro vēja virziens. Savas spējas un varēšana jāsamēro, arī lecot pāri ugunskuram. J. Ķērpis atzīst, ka pēdējos gados jāņubērni bijuši pietiekami apdomīgi, lielas ugunsnelaimes nav izraisītas. Biežāk gadoties traumas nakts peldēs vai neapdomīgi lecot pāri ugunskuram.
“Man īstie Jāņi sākas 24. jūnija pusdienas laikā. Tad ugunskuru trakums pierimis, var mierīgāk pievērsties savas vārdadienas svinēšanai, kaut gan mobilais telefons joprojām paliek ieslēgts,” skaidro VUGD Bauskas brigādes komandiera vietnieks Jānis Ķērpis.
Lai mums katram izdodas samērot savu latvisko nepieciešamību pēc dzīvas liesmiņas Līgo naktī ar prātīgu apdomu, ka dienas turpināsies arī vēl pēc 24. jūnija.
Izmantoti materiāli no interneta, arī Vairas Vīķes-Freibergas atziņas grāmatā “Dzintara kalnā”.
