Mums nebija pienākuma to darīt, par to mēs nebijām atbildīgi, tā ir ierasta prakse – tādas un līdzīgas atrunas min pašvaldību vadītāji, pārdomājot nesen notikušo 6. Latvijas vidējās paaudzes deju svētku norisi Bauskā.
Mums nebija pienākuma to darīt, par to mēs nebijām atbildīgi, tā ir ierasta prakse – tādas un līdzīgas atrunas min pašvaldību vadītāji, pārdomājot nesen notikušo 6. Latvijas vidējās paaudzes deju svētku norisi Bauskā.
Gan rajona Padome, gan pilsētas Dome ir Bauskā. Pieļauju, ka kaimiņienes – abu pašvaldību ēkas – atrodas apmēram simt metru attālumā viena no otras. Lai satiktu vietvaru amatpersonas un darbiniekus, jāpāriet vien ielas otrā pusē. Tomēr kopējas valodas atrašanu, šķiet, ne tikai minētajā gadījumā, traucē nepārvarams attālums. Vai tā iemesls būtu zemgaliešu izdaudzinātais individuālisms un savrupība?
Diemžēl šis nav vienīgais galējas nesaprašanās piemērs mūsu rajonā. Tā nesen kādā pašvaldībā deputāti bija spiesti izveidot īpašu darba grupu, lai veicinātu divu vietvaras izveidotu iestāžu informācijas apmaiņu un sadarbību. Arī šeit, šķiet, starp uzņēmumu administrācijām pastāv bezdibenis.
Taču interesanti, ka pašvaldību vadītājiem neprasme sadarboties zūd, dodoties kopā “braucienos pēc pieredzes”. Tad gan mūsu rajona politiķi spēj veidot dialogu. Viņi draudzīgi dodas izzināt aizvien tālākas valstis, tam tērējot ar katru gadu vairāk nodokļu maksātāju naudas.
Diemžēl prasmi sadarboties un runāt vienam ar otru pašvaldību vadītāji nav apguvuši arī pēc astotā braucienu gada. Manuprāt, šī māka ir vērtīgāka par priekšsēžu pārliecināšanos Spānijā, ka Žironas municipalitātes pilsētas Ljoretas de Maras teritorijā atrodas senas pils drupas, kas, līdzīgi mūsu Bauskas pilij, ir nostiprinātas. Vai vairāki tūkstoši latu ir tērēti lietderīgi, lai sniegtu nepieciešamo novērtējumu par Viesnīcu servisa skolas audzēkņu pagatavotām pusdienām? Turklāt, vai bija vērts lidot lielo attālumu, lai pārliecinātos, ka Spānijas pašvaldībām nav jāorganizē apkure, ēku siltināšana, ielu un ceļu tīrīšana no sniega?
Pērn kādā no biedrības “Bauskas rajona pašvaldību apvienība” izbraucieniem arī pēc pieredzes kāds vietvaras vadītājs ar lepnumu atzina, ka mūsu rajona pagastu vadītāju vairākums nemaz neesot vietējie iedzīvotāji. Priekšsēdis šķelmīgi uzsvēra, ka tas vēl neesot zināms, kurš tad Bauskas apkaimē “gaismu atnesot”.
Taču, ja neprasmē sadarboties nav vainojama minētā vietējo rakstura iezīme, kas tad ir tā cēlonis? Vai to var iemācīties, dodoties pasaulē, vai varbūt klusībā katrs pie sevis, katru dienu piedomājot?
