Rundāles pils parka Zaļajā teātrī ar franču baroka rotaļīgo mūziku un uguņošanu noslēdzās 12. starptautiskais Senās mūzikas festivāls.
Rundāles pils parka Zaļajā teātrī ar franču baroka rotaļīgo mūziku un uguņošanu noslēdzās 12. starptautiskais Senās mūzikas festivāls. Tas risinājās no 29. jūnija Bauskā, Rundālē, Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Ventspilī.
Koncertos pavisam piedalījās vairāk nekā 190 dalībnieku no Latvijas, Igaunijas, ASV, Francijas, Lielbritānijas, Šveices. Sestdien un svētdien, 1. un 2. jūlijā, Bauskā un Rundālē notika 16 koncertu. Klausītājiem visspilgtāk atmiņā paliks franču gregorisko dziedājumu grupa “Ensemble Organum”, baroka mūzikas trio “Savādi” un igauņu ansambļa “Hortus Musicus” atskaņotās viduslaiku dziesmu spēles “Carmina Burana” žilbinošā interpretācija.
To akcentē arī muzikologs un senās mūzikas tradīciju popularizētājs Boriss Avramecs: “Grupa “Savādi” ir sasniegusi profesionālu briedumu. Jaunietes, kuras vēl nesen bija Bāzeles Senās mūzikas augstskolas studentes, ir mācījušās pie Eiropas izcilākajiem pedagogiem. Viņi ir universālas personības, jo tikpat labi kā mūzikā orientējas arī citās mākslās. Seno laikmetu garīgo dziedājumu estētikas pētnieki un interpreti ir apvienojušies grupā “Ensemble Organum”. Viņu dziedājumi ir vienkārši fascinējoši. Manuprāt, šis koncerts ir festivāla spilgtākais notikums. Ansambli “Hortus Musicus” latviešu klausītāji labi pazīst, jo igauņu mūziķi ir uzstājušies gandrīz visos senās mūzikas festivālos.”
Muzikologs pauda izbrīnu par reklāmas kampaņas organizēšanu, jo rīdziniekiem trūcis informācijas par koncertiem Bauskā un Rundālē.
Vietējā publika kļuva aktīvāka tikai 1. jūlija vakarpusē, jo dienas koncerti Landtāga zālē, viduslaiku tirdziņš, deju grupas “Balare” uzstāšanās un citas programmas pils pagalmā bija diezgan vāji apmeklētas. Daudzi mēģināja rast izskaidrojumu kūtrumam, minot šosejas posma Ķekava–Iecava remontu, rokeru salidojumu un ballīti Īslīcē, un karsto laiku, kas vairāk ir piemērots pludmales, nevis nopietnu koncertu apmeklēšanai.
Meklēs atšķirīgu ievirzi
Bauskas pils muzeja direktors Māris Skanis uzskata, ka viduslaiku dienas ar amatu paraugdemonstrējumiem un seno mūziku Latvijā vairs nav retums, jo ik gadu notiek Cēsīs, Jaunpilī, Ventspilī.
“Protams, Senās mūzikas festivāla vērienīgumu šie sarīkojumi nepārspēj, tomēr fons un noskaņas visur ir līdzīgi. Domājot par festivāla nākotni, ir jāizstrādā koncepcija, kas svētkus Bauskas pilī atšķirtu no citiem līdzīgiem. Lai gan vairākās Eiropas valstīs senās mūzikas festivāli ir ļoti populāri, ar autentiskas vides veidošanu tur neviens nenodarbojas. Šajā jomā mēs esam uzkrājuši unikālu pieredzi, ik gadu pils sagatavošanu svētkiem uzticot vietējiem māksliniekiem, dažādu amatu meistariem, radošiem jauniešiem. Viņi meklē paraugus senās gleznās, gravīrās, aprakstos. Šī tradīcija noteikti ir jāglabā, bet vienlaikus jāmeklē jaunas izpausmes formas,” spriež Māris Skanis.
Tirgus bez komercijas
Amatnieku tirdziņu, kas darbojās pils vaļņos, šoreiz varēja uzskatīt par etalonu konceptuālās ievirzes un iekārtojuma dēļ. Pirmo reizi ārpus pils teritorijas tika atstāta komercija, uzaicinot tikai tādus meistarus, kuri varēja detalizēti demonstrēt metālkalšanas, kokapstrādes, vērpšanas, dziju krāsošanas un citu amatu procesus. Gailīšu pagasta lietišķās mākslas studijas brīvā dabā iekārtotā darba vide bija mākslinieciski senatnīga. Turklāt, pavadot laiku studijas vadītājas Mairas Vīķes un viņas domubiedru pulciņā, varēja gūt daudz vērtīgu, ikdienā pielietojamu zināšanu.
“Festivāla tirdziņā piedalāmies jau otro reizi. Pērn demonstrējām pīņu veidošanas tehnikas. Pie mūsu stenda stāvēja liela rinda, desmitiem meitenīšu ļoti veikli apguva jauno amatu. Šogad apmeklētāju ir krietni mazāk, lai gan piedāvājums ir daudzveidīgāks. Rādām procesu, kā vilna un linu šķiedra pārtop aušanai un adīšanai gatavā materiālā. Es uzraugu lielu katlu, kurā vārās šķīdums no augu mizām un krāsojas dzijas. Saulē tās ātri izžūst, un var pamanīt, cik maigus un izsmalcinātus toņus iespējams iegūt,” stāsta M. Vīķe.
Maisa putras katlus
Ikdienā Maira dzijas krāso ar sintētiskām vielām. Vienīgi tad, ja gribas noaust vai notamborēt ko īpašu, tiek izmantoti dabas materiāli – kliņģerītes, sīpolu, krūkļu, ozolu mizas, siena smalkumi. Amatu demonstrēšanā Maira Vīķe bija iesaistījusi studijas dalībnieces un savas paziņas – Bauskas 1. vidusskolas skolotājas Ivetu Slavīti un Aivu Spieķi.
Pie ugunskuriem putras katlus uzraudzīja Bauskas sieviešu apvienības ” Deviņzare” dāmas, mielasta galdu festivāla dalībniekiem un goda viesiem noformēja Ina Līne, Velda Miziša, Ināra Zalstrupa un Vija Grūbe. Jebkurš izdekorētais šķīvis, pat nerunājot par fantastiskajiem ziedu pušķiem uz galda, atgādināja mākslas darbu, ko var redzēt holandiešu 17. gadsimta klusajās dabās.
Dekorus veido skolnieces
Koncertu starpbrīžos daudzi apmeklētāji sajūsminājās par pils iekštelpu ziedu vijām un interesējās, kurā Rīgas ziedu salonā tie ir pasūtīti. Patiesībā visus dekorus Inas Līnes vadībā darināja meitenes no pilsētas skolām, kuras bija festivāla brīvprātīgās palīdzes. Iepriekšēja pieredze bija tikai dažām. Konstrukcijas viduslaiku atrakcijām, ēkas pagalma un fasādes dekoriem izgatavoja pils muzeja amatnieki. Uzticami sadarbības partneri ir arī Bauskas Tautas teātra un Vecsaules amatierteātra dalībnieki, kuri ik gadu festivālā vada atrakcijas.
Arī kādreizējie pilsētas Mākslas skolas audzēkņi labprāt iesaistās svētku norisēs, bet daži pirmo festivālu apmeklētāji jau ir kļuvuši par dalībniekiem. Viņu vidū ir viduslaiku deju grupas “Balare” dalībnieks, reklāmas aģentūras “Zoom” speciālists Kārlis Vilītis. Pirmos festivālus 1993. un 1994. gadā Bauskas pilī kopā ar brāli Tomu un mammu – toreizējo Mākslas skolas pedagoģi Valdu Vilīti – viņš apmeklēja bērnībā. Interese par viduslaiku kultūru vēlāk kļuva par Kārļa aizraušanos. Jau divus gadus viņš dejo grupā “Balare”. Visnoturīgākās zināšanas var gūt līdzdarbojoties. Bauskā un Rundālē 12 gadu laikā jau ir izaugusi paaudze, kam priekšstatu par viduslaikiem, renesansi un baroku ir veidojuši senās mūzikas festivāli.
