Jaunajai vokālistei Kristīnei Jaunalksnei no ansambļa «Savādi» ļoti, ļoti patīk dziedāt Bauskas pils mūros. Jau otro reizi viņai bija šāda izdevība, Senās mūzikas festivālā 1. jūlijā izpildot baroka mūzikas programmu «Canti Italiani».
Jaunajai vokālistei Kristīnei Jaunalksnei no ansambļa “Savādi” ļoti, ļoti patīk dziedāt Bauskas pils mūros. Jau otro reizi viņai bija šāda izdevība, Senās mūzikas festivālā 1. jūlijā izpildot baroka mūzikas programmu “Canti Italiani”.
Bāzeles latviešu grupa
Kristīne ir starojoša, kad mirkli pēc koncerta tiekamies Bauskas pils kafejnīcā. Dažbrīd viņai esot sajūta, it kā spārni būtu vaļā. Ansambļa soliste ar prieku piekrīt dalīties atziņās, kas ir gūtas, studējot un veidojot profesionālo karjeru ārzemēs.
Kopš 2000. gada latviete dzīvo Šveices pilsētā Bāzelē, kas ir nozīmīgs Eiropas mūzikas centrs. Bāzeles Mūzikas akadēmijā un Senās mūzikas augstskolā “Schola Cantorum Baziliensis”, ko jauniete ir absolvējusi, studē diezgan daudz latviešu. Pašlaik seno mūziku apgūst seši jaunieši, kuri izveidojuši savu ansambli un Latvijā pirmo reizi uzstāsies baroka dienās Rēzeknē šī gada septembrī.
Kristīnes Jaunalksnes pirmā profesija ir kordiriģente ar Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) izglītību. Vēl studiju laikā viņa nolēma pievērsties senajai mūzikai, bet Latvijā šādu iespēju nebija līdz 2005. gadam, kad LMA tika izveidota jauna maģistrantūras programma.
Izšķirīgs lēmums
Par izvēli, kas pilnīgi mainīja jaunās mūziķes dzīvi, stāsta Kristīne: “Es, līdzīgi citiem jauniem latviešu mūziķiem, devu priekšroku Bāzeles senās mūzikas augstskolai. Mērķtiecīgi nolēmu sevi pilnveidot, paralēli studijām LMA mācoties kultūras teoriju un menedžmentu Kultūras akadēmijā. Divas nedēļas pirms iestājeksāmeniem Rīgā sameklēju privātskolotāju, jo vācu valodu nepratu nemaz. Bāzelē ierados ar diviem čemodāniem un pieticīgu naudas summu, ko man bija piešķīrusi Rīgas Domes Kultūras pārvalde, un veiksmīgi izturēju lielo konkursu augstskolā. Man nekas nepiederēja, izņemot neizsakāmu brīvības izjūtu. Jau toreiz sapratu, ka cilvēkam vajag ļoti, ļoti maz.”
Augstskolā strādā vadošie senās mūzikas speciālisti no visas Eiropas, kuri ar studentiem sazinās vairākās valodās. Kristīnes angļu valodas prasme lieti noderēja, bet vāciski viņa iemācījās runāt vēlāk.
Personību kontrasti
Pēc pāris mēnešiem latviete sāka meklēt darbu, jo vajadzēja maksāt gan par studijām, gan iztiku. “Cītīgi lasīju sludinājumus, un man ātri izdevās atrast kordiriģentes vietu labā amatierkorī. Šajā jomā man bija pieredze, jo Rīgā vadīju meiteņu kori “Tonika”. Latvijā diriģentiem ir jāstrādā vairākos darbos, lai varētu nopelnīt iztikai un studiju maksai, bet Šveicē tā nav. Kopš aktīvas koncertdarbības sākšanas ar ansambli “Savādi” kordiriģentes posteni pametu,” pieredzē dalās dziedātāja.
Ansamblis, kam pieder Kristīnes sirds, izpilda baroka mūziku. Šis projekts ir tapis studiju gados, kad satikās līdzīgi domājoša trijotne – latviete, vāciete Ulrike Hofbauere un francūziete Marī Burnisjēna. Kristīne un Ulrike izpilda soprāna partijas, bet Marī spēlē baroka arfu. Uz skatuves mūziķes izskatās gluži vienkārši apburošas. Vokālā meistarība, šarms un emocionalitāte ikvienu ansambļa koncertu dara neaizmirstamu. Dziedātāja atklāj: “Mēs dzīvē esam tik atšķirīgas, cik vien dažādi cilvēki var būt, toties mūziku uztveram līdzīgi. Varbūt šie kontrasti ir ansambļa veiksmes pamats?”
Brīvmākslinieces statuss
Pašlaik Kristīnei ir brīvmākslinieces statuss. Tas nozīmē, ka pašai ir jāmeklē koncertdarbības iespējas, piedaloties aģentūru un diriģentu rīkotās noklausīšanās sesijās. Lai iekļautos Eiropas mūzikas intensīvā apritē, ar baroka skaņdarbiem vien nepietiek, tādēļ Kristīne izpilda arī citu laikmetu un žanru mūziku gan kā soliste, gan ansambļos. Viņai ir laimējies strādāt kopā ar fantastisku vokālo pedagoģi, kurai jauniete dodas līdzi no vienas Eiropas pilsētas uz citu, lai pilnveidotu meistarību. “Vienlaikus es uzlaboju savas krievu valodas zināšanas, jo mana pasniedzēja ir krieviete. Eiropā ļoti augstu tiek vērtēta šī valodas prasme, un es lepojos ar to. Pašlaik padziļināti mācos itāliešu valodu. Ar kolēģēm ansamblī sazināmies angliski, bet sadzīvē – galvenokārt vāciski,” teic jauniete.
Jaunizveidotajam ansamblim pirms pieciem gadiem vajadzēja izdomāt nosaukumu, tādēļ trijotne sarīkoja “prāta vētru”, minot vārdus visās zināmajās valodās. Kad Kristīne, domādama par muzicēšanas stilu, iesaukusies “savādi”, kolēģes apbūrusi fonētika. Kristīni visvairāk aizkustina koncertu apmeklētāji dažādās Eiropas pilsētās, kuri svešādajā vārdā cenšas izrunāt garumzīmi. “Tā man ir daļiņa no Latvijas, kuras tēlu arī es mēģinu padarīt atpazīstamāku,” piemetina mūziķe.
