Džanluka Lombardo (Gianluca Lombardo) no Sicīlijas jau ceturto mēnesi dzīvo Bārbeles pagastā. Līdz pat nākamā gada februārim viņš mitināsies bārbelietes Ērikas Našenieces ģimenē.
Džanluka Lombardo (Gianluca Lombardo) no Sicīlijas jau ceturto mēnesi dzīvo Bārbeles pagastā. Līdz pat nākamā gada februārim viņš mitināsies bārbelietes Ērikas Našenieces ģimenē.
Ar puisi tiekamies pagasta padomes ēkā. Ierodos tur vakarā, un pēc klauvējiena durvis atslēdz pats Džanluka. Seju rotā plats smaids, un vakara saule apmirdz viņa melnīgsnējo ādu. Sveicienam viņš pastiepj roku un melodiski novelk “čau”. Apsēžamies pie galda vienkārši iekārtotajā padomes telpā. Smaids itālieša sejā nav atkāpies, un viņš jau sākumā piekodina, ka nepatīk viņa latviskotais vārds. Tāpēc obligāti, kad par viņu rakstīšu, vārds un uzvārds jāpublicē arī itāliešu mēlē.
Džanluka Lombardo ir no Katānijas pilsētas Sicīlijā. Ģimenē viņš ir vecākais bērns. Pagājušā gada rudenī itālietis saņēma augstākās izglītības diplomu sabiedrisko attiecību specialitātē. Taču Itālijā šis sektors nav attīstīts un vienīgā vieta, kur būtu iespējams atrast darbu, ir Milāna. “Varen dārga pilsēta. Mans sākotnējais atalgojums būtu pārāk niecīgs, lai izdzīvotu šajā metropolē. Pirms meklēt darbu kaut kur citur, nolēmu pieteikties Eiropas brīvprātīgo programmā. Latviju izvēlējos tāpēc, ka pēc dabas esmu piedzīvojumu meklētājs. Pirms tam pilnīgi neko nezināju par šo zemi. Vien to, ka tā ir kāda tāla Austrumeiropas valsts, un tas jau bija izaicinājums,” stāsta Džanluka. Mamma esot bijusi pret šo dēla izvēli, taču, kad maijā apciemojusi viņu Latvijā, sapratusi, ka šeit par dēlu parūpēsies un nekas ļauns ar viņu nevar notikt.
Kādas bija pirmās izjūtas, kad atbrauci uz Latviju un ieradies Bārbelē?
– Teikšu godīgi – biju šokēts. Aukstums un cilvēku attieksme. Tas jau agrāk bija zināms – jo tālāk uz ziemeļiem, jo cilvēki noslēgtāki. Taču šeit Latvijā kontrastu izjūtu sevišķi spēcīgi. Cilvēki ļoti maz smaida un ar lielu neuzticību raugās uz svešinieku.
Bārbele – maza vieta nekurienē, tālu prom no civilizācijas. Mēģināju šeit ieviest sicīliešu tradīcijas un sveicināt pretimnācēju. Pirmajā mēnesī uz mani raudzījās apmēram tā – ko tu esi te atbraucis un ko tu no mums gribi. Arī jaunākā paaudze bija ļoti noslēgta attiecībā pret mani. Tagad situācija nedaudz ir mainījusies un visi jau ir apraduši ar domu, ka šeit dzīvo viens ārzemnieks.
Ko tu dari Bārbelē?
– Esmu ieradies, lai strādātu ar jauniešiem. Līdz šim esmu sarīkojis daudzus un dažādus pasākumus. Plānoju aktivitātes, lai izkustinātu šo sabiedrību un sniegtu iespēju tai padomāt par daudzām citām lietām. Pašlaik gan ir liels klusums un milzīga garlaicība, jo skola ir beigusies un te neviena nav. Tāpēc tagad darbojos ar brīvprātīgo apmaiņas programmu, lai vēl vairāki Eiropas valstu pārstāvji atbrauktu šurp, bet jaunieši no Bārbeles varētu doties citur.
Vai esi ielāgojis arī kādas latviešu tradīcijas?
– O, jā! Esmu iepazinis Līgo svētkus. Pirms tam ilgāku laiku nevarēju saprast, kas tas tāds ir. Visur – veikalā, autobusā, televizorā, radio – dzirdēju cilvēkus dziedam “līgo, līgo”. Biju jau iemācījies no galvas šos vārdus. Kad pienāca 23. jūnijs, devāmies uz Emburgu, kur tikās visi brīvprātīgie no Eiropas, kas strādā Latvijā. Tur mēs gan vainagus pinām un ugunskuru kurinājām, gan lecām tam pāri un arī dziesmas dziedājām. Man jau patika, taču kaut kā man visa tā padarīšana likās pagāniska.
Ko tu vari pateikt par latviešu virtuvi?
– Esmu secinājis, ka šeit nacionālā virtuve ir kartupeļi (šo vārdu viņš līgani pa zilbēm izrunā latviski). Neteiktu, ka man tie negaršo, bet labāk man tomēr tīk pasta. Jā, šeit cieņā ir gaļas ēdieni (kotletes – smej itālietis). Nobaudījis esmu, bet tas man ir par smagu. Jāteic, ka šeit ēšanas kultūra vairāk līdzinās “fast food”. Esmu novērojis, kā latvieši sanāk, ātri piecās minūtēs visu notiesā un dodas prom. Es esmu radis visu nobaudīt lēnām, sarunājoties, iemalkojot arī kādu vīna glāzi.
Man pietrūkst itāliešu virtuves, tāpēc šad tad Bārbeles bērniem mēģinu pagatavot kādu no saviem iecienītākajiem ēdieniem. Gribas Mozarellas salātus, taču siers, kas šeit nopērkams, nav tas, ko var dabūt Itālijā. Taču nav jau tik traki.
Vai ir kādas lietas, kas tevi pārsteidz, šeit dzīvojot?
– Jā, protams. Sākumā, dodoties šurp, stereotipizēts bija Austrumeiropas valsts tēls – nabadzīga, neattīstīta zeme. Taču paskatieties Rīgā, cik daudz ir luksusa automašīnu, apmēram astoņdesmit procentu! Kādas ir nekustamo īpašumu cenas – tikpat, cik Londonā vai Parīzē! Lai izīrētu istabu, nākas šķirties no prāvas naudas summas. Mana mamma, kad bija šeit atbraukusi, teica: “Dēliņ, mēs esam nabadzīga un trūcīga zeme, šeit cilvēki peldas naudā!”
Nesaprotamas arī šīs milzīgās atšķirības starp bagāto lielpilsētu un mazo lauku nostūri, kur valda liela nabadzība. Vidusmēra itālietis, salīdzinot ar citu veco Eiropas Savienības valstu iedzīvotājiem, pelna maz un nebauda daudzas citiem pieejamas ērtības. Tagad pie mums ir pavisam grūti. Pēc eiro ieviešanas visas cenas dubultojās, bet algas palika tās pašas. Domāju, ka pie jums būs tas pats, kaut gan to nemaz jums nenovēlu.
Vēl varu apbrīnot jūsu izglītības sistēmu. Šeit jau mazi bērni var runāt angļu valodā. Itālijā to nepieredzēsit. Piemēram, es angļu valodu skolā apguvu tikai divus gadus.
Kā ir ar latviešu mēli? Vai esi mēģinājis jau tajā ielauzties?
– Es zinu, ka esmu ļoti slinks. Protu tikai dažus vārdus – “labdien”, “uz redzēšanos”, “paldies”, “lūdzu” un citus. Neredzu arī īpaši lielu jēgu apgūt šo valodu. Cik tad ir tās lietotāju, kur man tā vēl būs noderīga? Protu angļu un spāņu valodu, bet latviešu man šķiet gana sarežģīta – nav artikulu, ir tikai locījumi.
Bārbeliešu ģimenē, kurā dzīvoju, ir vecmāmiņa. Viņa ar mani runā tikai latviski, tad nu ar vārdnīcas palīdzību man nākas sazināties. Es cenšos, bet īsti labi man nesanāk. Gribētu iemācīties krievu valodu, bet tā ir vēl grūtāka par latviešu.
Rit futbola čempionāts. vai, būdams Latvijā, seko tam līdzi?
– Es dievinu šo spēli, un, jā, Itālija ir tik tālu tikusi! Skatos, bet mani tracina, ka neko nesaprotu, jo komentē tikai latviski. Tad vispār izslēdzu televizoru un labāk palasu grāmatas. Šī nodarbošanās arī man iet pie sirds. Lasu par vēsturi, izlasīju par Aleksandru Lielo, tagad priekšā lasāmviela par Antīko Grieķiju.
***
Sarunas beigās vēl pārrunājam arī politisko situāciju Itālijā. Lai gan Džanluka ir prom, modernie komunikāciju līdzekļi palīdz sekot procesiem Itālijā. Viņš lamā aizgājušo Berluskoni valdību un politiķa milzīgos centienus pēc iespējas vairāk samelot vienkāršajai tautai. Džanluka cer, ka tagad situācija uzlabosies. Par saviem nākotnes plāniem itālietis ir pavisam drošs – viņš dosies uz Madridi, kur, iespējams, dabūs darbu sava spāņu drauga uzņēmumā. Latvija viņam paliks spilgtā atmiņā, bet atgriezties puisis šeit nedomā un šaubās arī par savu iegriešanos te.
***
iedokļi
– Oskars Reķis, Bārbeles pagasta priekšsēdētājs:
“Kaut kas nebijis mūsu pagasta dzīvē. Patīkams, enerģisks, pieklājīgs jaunietis. Ar savu izdomu aizrāvis ne vienu vien Bārbeles bērnu. Viņš kaut nedaudz radījis saliedētību mūsu jauniešos. Uzskatu, ka ļoti lietderīga ir šāda brīvprātīgā darbošanās mūsu pagasta dzīvē.”
– Agnese Našeniece:
“Ģimenē jau esam pieraduši, ka dzīvo vēl viena persona, kura ir atšķirīgāka nekā mēs. Ļoti vienkārši ar Džanluku sadzīvot. Pats visu izdara. Varbūt jocīgi ir viņa ēšanas paradumi, šķiet, ka itālietis varētu pārtikt no makaroniem vien. Pēdējā laikā esmu novērojusi, ka viņš kļuvis noslēgtāks. Dzīvodams latviskā vidē, viņš acīmredzot tai pielāgojies un kļuvis atturīgāks, un vairāk līdzinās mūsu tautiešiem.
