«Latvijas Avīzē» 6. jūlijā bija publicēts šis ZIGFRĪDA DZEDUĻA raksts.
“Latvijas Avīzē” 6. jūlijā bija publicēts šis ZIGFRĪDA DZEDUĻA raksts. Tā kā tas skar mūsu rajona iedzīvotāju intereses un autors ir veicis pamatīgu pētījumu par “zemes lietu” Mežotnē, mēs, ar “Latvijas Avīzi” saskaņojot, šodien to pārpublicējam (saīsināti).
Bauskas rajona Mežotnes pagastā apmēram divdesmit ģimenes palikušas bez zemes. Pagasta iedzīvotājiem A. un V. Šelepenokiem ar trim bērniem, L. Vīgantei ar diviem bērniem, I. Ķincei ar diviem bērniem, A. Maldutei ar trim bērniem, pensionārēm M. Matickai, L. Krikšķūnei un citiem piecpadsmit gadu laikā pagasts nav piešķīris lietošanā ar izpirkšanas tiesībām ne kvadrātmetra.
Kā pagasta iedzīvotāji, kuri visu mūžu pagastā dzīvojuši, kopuši zemi un lopus, varēja palikt bez pamata zem kājām?
Ausaiņi vai upuri
Varbūt paši bija tādi ausaiņi, ka nelikās ne zinis? Nogulēja termiņus? Bet pēkšņi pamodās?
Iedzīvotāji apgalvo – nekā tamlīdzīga. Kopš 90. gadiem – zemes reformas sākuma – uz pagastu gājuši vairākkārt, lūgdami piešķirt zemi pastāvīgā lietošanā. Dažiem pagasts iedevis kādu pleķi uz laiku. Bet pēc tam ierādījis citu, tāpēc ka uz iepriekšējo pieteikušies likumīgie mantinieki. Pagasta iedzīvotāja Līga Vīgante apstiprina, ka tā viņa mētāta no viena zemes gabala uz otru ik gadu. Mežotnieki nebija ausaiņi.
Putra piesmērētos papīros
Valsts zemes dienesta Zemgales reģionālajā nodaļā glabātajā Mežotnes pagasta zemes komisijas arhīvā redzams, ka, piemēram, I. Ķince, L. Vīgante, A. Maldute, M. Čornaja, L. Austruma un citi rakstījuši iesniegumus pagasta zemes komisijai trīs un pat četras reizes, pieprasot zemi gan lietošanā, gan nomā. Šelepenoku, Krikšķūnu un citu pagasta iedzīvotāju iesniegumu nav, kaut arī viņi apgalvo, ka tos savulaik rakstījuši.
1992. gada 28. jūnijā zemes komisija nolēma piešķirt lietošanā vienu līdz trim hektāriem zemes Mežotnes pagasta Karoga un Mežotnes ciematu iedzīvotājiem. Bet ar piebildi – “atkarībā no situācijas”. Un tikpat – vienu līdz trim hektāriem – piešķirt nomā ar to pašu piebildi. Bet no tā nekļūst skaidrs, kam un cik zeme piešķirta.
Par dažiem zemes prasītājiem komisijas lēmumi atrodami. Piemēram, zemes komisija lēmusi par 0,5 hektāru piešķiršanu lietošanā Šelepenoku ģimenei, viena hektāra piešķiršanu Maldutu ģimenei, trīs hektāru piešķiršanu L. Vīgantes ģimenei. Taču šie cilvēki apgalvo, ka nekādu zemi lietošanā nekad nav saņēmuši. Citu iedzīvotāju iesniegumi gan ir. Bet nav liecību, ka zemes komisija kaut ko nolēmusi. Vēl citu neapmierināto iedzīvotāju iesniegumu nav vispār.
Dažiem iedzīvotājiem zemes komisija nolēmusi piešķirt zemi lietošanā. Citiem nomā. Taču atkal tie paši jociņi – lēmumi ir, bet zemes dabā nav.
Ne zemes komisijas, ne pašvaldības lietvedība zemes lietās lielu skaidrību nevieš.
Diemžēl, izrokoties cauri Mežotnes pagasta zemes komisijas septiņos gados krātajiem papīru kalniem, vairojas nelabas domas par to, kā un kam pagastā dalīja zemi. Var vien nobrīnīties, kā darbojusies zemes komisija – priekšsēdētājs Andrejs Jakubenoks, toreizējais Mežotnes pagasta pašvaldības vadītājs Gunvaldis Rozenbaums, komisijas locekļi A. Zoliņš, D. Sporāne, L. Ludiņš un citi.
Nemākulīgi, pavirši gadu gaitā rakstīti, precīzāk – smērēti zemes komisijas protokoli. Uz lappušu malām zīmētas puķītes, kas liek domāt, ka sēdēšana komisijā bijusi gaužām garlaicīga un ka īstā zemes dalīšana notikusi citur un pavisam citādi.
No komisijā šā tā smērētajiem papīriem līdz galam netop skaidrs: kam īsti zeme piešķirta lietošanā, cik lielas platības piešķirtas, vai zeme vispār kādam bijusi iemērīta, vai zemes komisija vispār uzraudzījusi šo zemes iemērīšanu atbilstoši komisijas lēmumiem.
Bijušais Mežotnes pagasta zemes komisijas priekšsēdētājs A. Jakubenoks skaidro, ka 90. gadu sākumā zemes dalīšanas plāni bijuši vairāki. Bet tie vairākkārt mainījušies, tiklīdz pieteikušies īpašuma tiesību atjaunotāji. Tātad visiem gribētājiem zemes it kā trūcis. Tomēr papīri rāda, ka pie zemes bez pūlēm tika tie, kuri bija tuvāk dalīšanai, – pašvaldības darbinieki, bijušie un tagadējie deputāti.
Dalīšana pēc deguniem
Savējiem komisija ar platībām pārlieku nežņaudzās. Piemēram, tagadējai pagasta zemes ierīkotājai Genovaitei Virzai vienreiz piešķīra 10 hektāru, otrreiz – vienu hektāru “papildus esošajām platībām”. Pašvaldības deputātei Anitai Vismanei tika 15 hektāru.
Bijusī pagasta zemes ierīkotāja, tagadējā Valsts zemes dienesta darbiniece Dace Sporāne vienreiz dabūjusi lietošanā 15 hektāru, otrreiz – 10,5 hektārus, vēl citās reizēs divus hektārus un vēl vairākus mazākus zemes gabalus.
Bijušajai pagasta zemes ierīkotājai Ņinai Vēzei piešķirti īpašumā 7,4 hektāri zem ēkām un 42,8 hektāri lauksaimniecības zemes 15 kilometrus no Jumpravas centra. Pašvaldības sociālā dienesta darbiniecei Marijai Dejai lietošanā piešķirti pieci hektāri.
Vēl komisijas papīros redzams, ka daži “kronim” tuvāk stāvošie ļaudis dabūjuši zemes hektārus nomā.
Savukārt citi Mežotnes pagastā zemi nedabūja. Tiesa, dažiem apvainotajiem piešķirti viens līdz trīs hektāri nomā.
Tagad Mežotnes pagasta pašvaldības vadītāja Inese Dombrovska atzīst, ka brīvas zemes pagastā atlicis maz – no 0,05 līdz vienam hektāram, kuri izkaisīti piecās dažādās vietās pagasta teritorijā. Pagasta iedzīvotāji saka, ka patiesībā tie ir tikai atgriezumi ar bijušo kopsaimniecību ēku gruvešiem, kurus nevar izmantot.
“Gaisā pakārtās” ģimenes
Diemžēl šis nav vienīgais neatšķetināmais kamols, kurā ar zemes komisijas un pagasta pašvaldības darbinieku gādību sapinušies Mežotnes pagasta iedzīvotāji.
Mežotnes pagasta Jumpravās, Lielupes krastā A. Lāča ielā, piecu divdzīvokļu namu iedzīvotāji – deviņas ģimenes – “pakārtas gaisā”. Ģimenes gan privatizējušas dzīvokļus, bet bez zemes mājas apsaimniekošanai. Zeme zem mājām pieder privātīpašniekam.
Pagājušajā mēnesī Mežotnes vietējā bibliotēkā iedzīvotāji “sauca uz paklāja” pagasta deputātus. Bļaustīšanās gāja augstos toņos. Ikviens pagastā dabūja dzirdēt, kas viņš ir patiesībā. Pagasta tautas kalpi ar I. Dombrovsku priekšgalā pūlējās mierināt, sakot, ka nekādas briesmas nedraudot. Pēc likuma zemes īpašniekam būšot tā sauktā piespiedu noma.
Taču piespiedu noma būs tad, ja zemes īpašniekam ar tiesas spriedumu to uzliks par apgrūtinājumu. Un ne jau piespiedu noma ir tā, par ko ļaudis sapņoja, savulaik privatizējot dzīvokļu īpašumus bijušās Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas (SIS) divdzīvokļu ēkās. Tagad pašvaldības deputāti plātās ar rokām. Neko, lūk, vairs nevarot darīt. Mežotnes SIS savulaik neesot pieprasījusi zemi šīm mājām.
Tagad Lāča ielā stāvoklis ir traģikomisks. Vienā ielas pusē ir privatizētas Līvānu mājas, kuras privatizēja iemītnieki, bet atrada iespēju neatdot zemes īpašniekam, kurš gan prasīja pagastam atdot visu viņam savulaik piederējušo zemi. Otrā ielas pusē, tuvāk Lielupes krastam, stāv pieci divdzīvokļu nami, kuru iemītniekiem nav ne metra zemes mājas apsaimniekošanai.
Izdevīgs dāvinājums
Uz zemes īpašuma tiesību atjaunošanu savulaik pieteicās aiz okeāna dzīvojošais tautietis Jānis A. Turķis. Nu jau viņš ir viņsaulē. Acīmredzot nospriedis, ka tēva dzimtenē nav vērts ķēpāties, nelaiķa dēls ar gudru ziņu uzdāvinājis tēva zemi tagadējam Bauskas rajona Bārbeles pagasta padomes priekšsēdētājam O. Reķim. Visticamāk jau, ka pārdevis, nevis uzdāvinājis. Dāvināšanas darījumā māju īpašnieki netiek pie zemes pirmpirkuma tiesībām, kuras viņi noteikti izmantotu.
Iedzīvotāji žēlojas, ka tagad neko nevarot iesākt. Līdz šim noslēgtie zemes nomas līgumi gan ir reģistrēti pagastā. Bet, tā kā īpašnieki mainījušies, O. Reķim tie nav saistoši. Vienīgais – kraut, kā saka, būdu uz muguras un iet uz citu vietu.
Arī Lāča ielas iedzīvotāji stāsta, ka rakstījuši iesniegumus pagastam par piemājas zemi. Bet pagasts viņus piemānījis tāpat kā ar lietošanā pieprasīto lauksaimniecības zemi.
1994. gada 28. februārī Mežotnes pagasta pašvaldības zemes ierīkotāja Dace Sporāne rakstīja tautietim Turķim, ka Lāča ielas 2., 3., 4. un 5. nama dzīvokļu iedzīvotājiem zeme pie mājas ir piešķirta lietošanā ar Mežotnes pagasta deputātu lēmumu, tāpēc atjaunot īpašuma tiesības varēšot tikai uz 11,34 hektāriem, nevis uz kādreiz piederējušajiem 22 hektāriem.
Tagad Mežotnes pagasta pašvaldībā atzīst, ka iesniegumi saņemti no Lāča ielas 3 – 1 iedzīvotāja A. Šelepenoka 1991. gada 21. janvārī, no Lāča ielas 2 – 2 iedzīvotāja I. Krikšķūna – 1991. gada 18. janvārī. Ar padomes lēmumu viens hektārs piemājas zemes piešķirts lietošanā arī Lāča ielas iedzīvotājiem I. Siļevko un O. Līkajam. Jau tad pagasta pienākums bija “aizsist” vietu šiem namiem bijušā īpašnieka Turķa zemē.
Toties 2006. gada 7. aprīlī pašvaldības vadītāja I. Dombrovska atbild pagasta iedzīvotājai L. Vīgantei, ka “citu fizisko un juridisko personu pieprasījumi uz zemi, kas ietilpa J. A. Turķim piederošās zemes platībās, netika saņemti..”. Tāpēc Turķim atjaunoja īpašuma tiesības uz viņam piederējušo zemi.
Kā izrādās, Lāča ielas iedzīvotāju iesniegumi pagastā bija, turklāt pat agrāk, nekā viņpus okeāna pieprasījumu uzrakstīja bijušais zemes īpašnieks J. A.Turķis.
Divas iespējas
Pašvaldības vadītāja I. Dombrovska atzīst, ka “situācija patiešām ir stulba”. Ko tagad iesākt bez zemes palikušajiem pagasta ļaudīm? Priekšsēdētāja saka, ka pagastā esot juriskonsulte, kas iespēju robežās neliegšot palīdzību. Bet pagastā šaubās, vai pietikšot ar viņas prasmi sarežģītu juridisku lietu kārtošanā. Pašvaldība gatavo pagasta teritorijas plānojumu. Tajā paredzēts neļaut zemes īpašniekiem, tostarp O. Reķim, būvēties Lielupes piekrastē, kur jau stāv tagad tiesiski “gaisā pakārtās” mājas. Apbūves ierobežojumi būšot tāpēc, ka Lielupes piekraste Mežotnes pagastā tagad atrodas valsts īpaši aizsargājamās dabas teritorijā.
Valsts zemes dienesta Zemgales reģionālās nodaļas Bauskas biroja vadītāja Ilze Pūpola domā, ka gaisā pakārto māju iedzīvotājiem ir tikai divas iespējas. Pirmā – prasīt tiesā uzlikt apgrūtinājumu zemes īpašniekam. Tikai tādā gadījumā viņam būtu jānoslēdz piespiedu nomas līgumi ar Lāču ielas māju iedzīvotājiem.
Otrā – pierunāt zemes īpašnieku O. Reķi pārdot viņiem zemi. Valsts zemes dienestā saka, ka šeit zeme varētu maksāt no pieciem līdz septiņiem latiem par kvadrātmetru.
Oskars Reķis par nākotnes plāniem īpašumā pagaidām runā izvairīgi. Lāča ielas iedzīvotājs O. Līkais saka, ka tikšanās reizē ar iedzīvotājiem viņš runājis par deviņiem mēmiem. Bet neko skaidri nepateicis. Iedzīvotāji gan domā, ka viņš nav dumjš. Tāpat vien tādu apgrūtinātu zemi nepieņemtu dāvanā. Pārāk skaista un iekārojama vieta Lielupes krastā.
