Pagājusī nedēļa sākās ar ziņām bēdīgām: noslīkuši četrpadsmit cilvēku – bezbēdīgu. Gan pār mēru dzēruši un savas spējas pārvērtējuši, gan karstumā trakā nav izturējusi sirds švakā. Cik bēdu ģimenēs, to apjaust grūti; Dievs, viņiem mieru dvēselē sūti!
Pagājusī nedēļa sākās ar ziņām bēdīgām: noslīkuši četrpadsmit cilvēku – bezbēdīgu. Gan pār mēru dzēruši un savas spējas pārvērtējuši, gan karstumā trakā nav izturējusi sirds švakā. Cik bēdu ģimenēs, to apjaust grūti; Dievs, viņiem mieru dvēselē sūti!
Bet nekas jau neapstājas pat uz mirkli, lai cik neapdomīgo zaudējuši dzīvības irkli. Lai cik neizturama ir svelme, mūs uztur dzīvotvēlme. Gaiss ņirb un vibrē no skaņu ritmiem: te kantrimūzika Bauskā, te folkloras dziesmas jaukās un vēl Imanta diena, un Cēsu 800. dzimšanas diena. Vidzemes latviskākā pilsētā daudz neierasta un neredzēta. Pie namiem ar vēsturisku miņu tur esot plāksnīte ar izsmeļošu ziņu: kam zvanīt, lai sīkāk uzzinātu kāda objekta mūža stāstu. Atbildi varot gaidīt drošu – četrās valodās un visaptverošu.
Latvijas Televīzijas kanālos vispopulārākā programma jūnijā – “De facto”. Pat vairāk par Paula ziņģēm skatīti (fakts tas, ne māņi) Valmierā dziedošie Latvijas Jāņi.
Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kopj savu ārzemju sfēru un tiekas ar britu premjeru Blēru. Draudzībā sadodas ne tikai rokas, bet arī bučošanās abiem sokas. Mūsu prezidenti pieņēmusi karaliene Elizabete Otrā – angļu lēdija vismīļotā. Jums gudra prezidente ar stingru raksturu, dod valstij iekšēju un ārēju saturu. Tā sacījis Jāps de Hops Shēfers – NATO ģenerālsekretārs. Bet, kā zināms, izcili cilvēki ar īpašiem dotumiem dzimst tikai reizi pa simt gadiem.
Divdesmit gadu senus notikumus atceras “Helsinki – 86”, kas jaunākai paaudzei jau pavisam sveši. Par trešo Atmodu vēl šis tas zināms, bet tās varoņus pat nepieminam. Raimonds Bitenieks un Linards Grantiņš, Pupurs Konstantīns un Bariss Mārtiņš… Trīs savulaik no Latvijas ir ārā dzīti, un viņu vietā laurus sen plūc citi. Pie klātiem galdiem tie nebeidz rīt, bet tiem, kas pirmie bija, pat kripatiņa neatkrīt. Pret svešu varu viegli cīņā iet, ko darīt tad, ja pretī savējie?
Rīgas rāte galvu lauza, kad pie durvīm minoritātes dauzās. Tās savu “es” un miesu kailu grib Vecrīgā rādīt bez baiļu. Mērķis gājienam cerētam šāds, apgalvo tie, kurus apvieno “Praids”: mēs gribam liecināt vizuāli, cik īpaši esam seksuāli. Pirms gājiena būšot izglītojoši semināri un… pirmsvēlēšanu diskusijas arī.
Ar pirmo jūliju kafejnīcās un bāros vienatnē vai pāros vairs cigaretes sūkāt nevarēs, un līdzcilvēku labsajūtai nekaitēs. Un tomēr autopieturās un tur, kur jaunieši “tusē”, ieteicams neuzturēties vēja pusē. Dūms tiek steigā vilkts, it kā pie nikotīna pirmoreiz tikts.
Lai cik sutīga nedēļa vai diena, vajag vērtēt ikvienu, kas mannas kalnus mums sola, jo tikai savu mērķi tie lolo. Mēslus tagad nu šķiež pa labi un kreisi, ar vēsu prātu spriedīsim, cik taisnīgi tas vai greizi. Labi vai slikti būs 9. Saeimā spēlētāji, nav šaubu, ka vainīgi atkal būs vēlētāji. Likums viltīgi izstrādāts, un partijas mums jau izsenis – lāsts.
Tik negaidīts un sāpīgi mulss bij” vēstījums – mūžībā aizgājis Eduards Pāvuls. Viņam nebija līdzinieku, viņam nevar būt sekotāju, “Dienai” teic Lilija Dzene par lielo mākslas patiesības meklētāju.
