Ir dažādi valgmes un vēsuma meklējumu varianti šajā karstajā vasarā. Pulciņš rajona latviešu valodas un literatūras pasniedzēju jūnija pēdējās dienās devās atvēsināties uz Eiropas ziemeļu daļu – Norvēģiju.
Ir dažādi valgmes un vēsuma meklējumu varianti šajā karstajā vasarā. Pulciņš rajona latviešu valodas un literatūras pasniedzēju jūnija pēdējās dienās devās atvēsināties uz Eiropas ziemeļu daļu – Norvēģiju.
Aizved kolēģus pēc emocijām
Tomēr arī tur mūsējiem pa pēdām sekoja silts un saulains laiks. Kalnu balto burvību viņi varēja baudīt, tērpušies plānās vasaras drēbēs un staigājot pa sniegu basām kājām. “Dodoties uz vēsākiem apgabaliem, mēs bijām nonākuši karstajos ziemeļos,” ar smaidu secina Īslīces vidusskolas pasniedzēja Inita Nagņibeda.
Šis brauciens bija rajona latviešu valodas un literatūras skolotāju metodiskās apvienības vadītājas Vijas Cerusas lolota iecere. Pati viņa Norvēģiju pirmo reizi skatījusi pirms vairākiem gadiem, iespaidu pārbagāta vēlējusies, lai emociju devu vasarai un nākamajam mācību gadam gūst arī kolēģi. “Tagad es arī zinu, ka labprāt vēlreiz dotos uz šo pasakaini skaisto zemi. Vēlētos vairāk pabūt piekrastes salās, nokļūt valsts ziemeļos, jo mēs iepazinām galvenokārt Norvēģijas dienvidu un centrālo daļu,” secina skolotāja I. Nagņibeda.
Ar basām kājām sniegos
Brauciena laikā būts trijās galvaspilsētās: Oslo, Stokholmā un Helsinkos, aplūkota Lillehammere, taču visbagātākā emociju šalts gūta Norvēģijas dabā. Kalnus un ledājus ir iespēja baudīt arī citviet Eiropā, taču Norvēģijā tiem piemīt sava burvība. Tie vienlaikus ir gan vienkārši sasniedzami, gan daudzveidīgi krāsu noskaņās, stāvo klinšu monumentālismā un aizu baisajos bezdibeņos. Ar autobusu iespējams piebraukt teju pie pašas ledāja mēles, atliek vien paiet nelielu gabaliņu, citviet tieši no salona var ielēkt sniega laukā un pikoties uz nebēdu.
Ceļu serpentīni šķiet speciāli izveidoti, lai tūristi gūtu maksimāli daudz asu izjūtu, izbraucot, piemēram, pa 11 Troļļu ceļa līkumiem. Cita ceļu virtene aizved līdz augstākajai vertikālajai klintij Eiropā, sauktai arī par Troļļu sienu. Tā slejas 1815 metru virs ielejas. Savukārt izbrauciens ar kuģi pa fjordu piepildīts emocionāliem izsaucieniem par daudzajiem ūdenskritumiem, kas kā sudraba stīgas lejas pa klinšu sienām. 16 kilometru garajā Geirangerfjordā brīnišķīgākās ir Septiņas māsas – septiņi ūdenskritumi –, kas līdzās cits citam gāžas no klints.
Pēra Ginta valstībā
Līdztekus ainavu jūsmai braucēji bagātināja arī savu pieredzi literatūrā. “Kad man ar skolēniem vajadzēs runāt par skandināvu literatūru, stāstījums par Sigriju Unseti vai Henriju Ibsenu būs pavisam citādāks nekā līdz šim. Izbraucām ceļu, pa kuru Pērs Gints aizgāja pasaules klejojumos, apskatījām literārajam varonim iekārtotus piemiņas objektus, tostarp viņa kapa vietu. Braucot pa Pēra Ginta valstību, autobusā skanēja Edvarda Grīga mūzika, atlika pievērt acis un domās būt kopā ar ziemeļu dēkaini, viņa Solveigu, Pogu lējēju un veco Ozi,” vēl daudzas dienas pēc brauciena emociju pārpilna ir I. Nagņibeda.
Protams, literāro tēlu būtību labāk izprast turpmāk palīdzēs Maiheugenes brīvdabas muzeja apmeklējums, satriecošas kalnu ainavas, kas pavērās no Dālsniba klints virsotnes. Vairāki braucēji izmantoja iespēju pabūt arī Astridas Lindgrēnes muzejā Stokholmā. Skandināvijas tautu vēstures un piedzīvojumu lappusēs ieskats gūts, apmeklējot Vāsa kuģa, kā arī Kontiki muzeju.
Atbrauc 100 troļļu
“Pēc skata nedaudz baisi, tomēr jaušams, ka sirdī tie ir mīļi un labestīgi. Braucot pa kalnu ceļiem, tā vien šķiet, tūlīt kaut kur pazibēs mazāki vai lielāki Norvēģijas dabas īstie valdnieki – troļļi,” tā par šīs zemes leģendām un teikām apvītāko simbolu teic I. Nagņibeda. Norvēģijā viņi ir visur: suvenīros, brauktuvju malās, pat ceļa zīmēs. Savu trollīti – savdabīgu akmentiņu krāvumu – kādā klints malā izveido gandrīz katrs tūrists. Troļļu ceļa malas un Dālsniba kalna laukumus kādu laiku rotās arī baušķenieku darināti mazie akmens gariņi.
Patiess ir apgalvojums, ka Norvēģijā viss ir ļoti dārgs. Vairums braucēju ēdienreizēs maltītes gatavoja no līdzi paņemtajiem pārtikas krājumiem. Iepirkšanās iespējas Norvēģijā nav tik plašas kā pie mums, kalnu kempingos bodītes slēdz ciet agri. Diez cik patīkami nav arī maksāt vairākus latus par saldējuma kilogramu vai baudīt kafijas tasīti, iztērējot par to 20 norvēģu kronu (aptuveni divus latus). Tomēr šīs zemes galvenajam suvenīram – trollim –, turklāt ne vienam, bet vairākiem, naudiņu atlicināja katrs braucējs. Darināti no māla, auduma, “uztupināti” uz paplātes, krekliņa, spēļu kārtīm, krūzītes vai uzpirksteņa, ap simt mazo ziemeļu simbolu atceļojuši uz Latviju. Baušķenieku grāmatu plauktos un virtuves skapjos tie tagad mācīsies sadzīvot ar mūsu māju gariņiem, bet saviem pārvedējiem uz Latviju ikreiz atgādinās: “Tu taču solījies uz manu dzimteni – skaisto Norvēģiju – aizbraukt vēlreiz.”
