Sandra Stumbre ir «Rīgas Apriņķa Avīzes» interneta versijas administratore.
Sandra Stumbre ir “Rīgas Apriņķa Avīzes” interneta versijas administratore. Tas ir viņas maizes darbs. Savā medmāsas profesijā Sandra nestrādā vairāk nekā 15 gadu, bet atzīst, ka medicīnā gūtās zināšanas, pieredze un rūdījums ir nenovērtējami ieguvumi. Beigusi kādreizējo Īslīces pamatskolu, Rīgas 3. medicīnas skolu, strādājusi Bauskas slimnīcas Bērnu nodaļā. Kopš 90. gadu sākuma novadniece dzīvo un strādā Rīgā.
Vēl nepazīdama tevi, internetā atradu dažus tematiskus portālus, kuru koncepciju un saturu esi izstrādājusi. Man vajadzēja meklēt fona informāciju, bet aizrāvos un pie datora pavadīju pāris stundu. Pārsteidza materiālu daudzveidība un tēmas padziļinātais izklāsts. Toreiz nodomāju, ka versiju izstrādājis nopietns cilvēks, kas ir daudz lasījis, tulkojis un izvēlējies būtiskāko. Kā tu pievērsies datortehnoloģijām?
– Pirms “juku laiku” iestāšanās medicīnā nojautu, ka manai profesijai nebūs perspektīvas. Pēc dēla piedzimšanas dzīvoju mājās un nolēmu darbā vairs neatgriezties, taču nekādu konkrētu izpausmes jomu man padomā nebija. Piepeši viss mainījās 1991. gadā, kad laimējās nopirkt datoru. Tas bija diezgan ekstrēms piedzīvojums. Braucām uz Ļeņingradu, vārtrūmē satikāmies ar ārzemju studentiem un par milzu naudu iegādāto datoru caur Igauniju slepus ievedām Latvijā. Man kā sievietei droši vien vajadzēja pirkt štātes, bet sakrāto naudiņu es ieguldīju “dzelžos”. Turklāt biju satikusi cilvēkus, kuru domāšana apsteidza laiku.
Datoriemaņas toreiz varēja apgūt tikai pašmācībā. Acīmredzot tev bija kāds nopietns stimuls, ja tiecies procesā pamatīgi iedziļināties.
– Mani vadīja ziņkāre un azarts. Par programmu “Windows” neviens pat dzirdējis nebija, bet internets šķita kā pasaules brīnums. Uzzinājām, ka Latvijas Universitātē jau ir pieslēgums, un nolēmām pamēģināt iekļūt tīmeklī. Palīdzēja cilvēki, kuri bija jauno tehnoloģiju fanātiķi. Izmantojot pazīšanos, iegādājāmies speciālo literatūru angļu valodā, paši būrāmies cauri. Līdz ar interneta plašāku pieejamību atklājās jauna pasaule un neizsmeļami informācijas resursi, kas pilnīgi mainīja manu dzīvi un domāšanu. Es varēju nepagurdama lasīt, tulkot, salīdzināt, pētīt. Sadullojos tik tālu, ka nolēmu atvērt jaunu interneta portālu un sākt nelielu biznesiņu. Tagad šo ieceri vērtēju diezgan kritiski, jo esmu sapratusi – nevar truli ievietot informāciju, iekasēt naudu un nebēdāt, vai klientiem tā vispār būs noderīga. Tas ir sekli un ļoti neinteresanti. Mana darbība datortehnoloģiju nozarē kļuva konstruktīva, kad sāku aizrauties ar pirti.
Kombinācija “datortehnoloģijas un pirts” ir ļoti neparasta. Tev ir izdevies apliecināt šo lietu ciešo saistību, nodibinot nevalstisku organizāciju “Latvijas Pirts savienība” un darbojoties tās valdē, kā arī atverot ļoti labu interneta portālu par pirtslietām.
– Kad mani draugi Siguldā uzbūvēja pirti, kļuvu par tās pastāvīgu apmeklētāju un aizrāvos tiktāl, ka sāku izjust pozitīvu atkarību. Mans ķermenis harmonizējās, vairs nebija pavasara un rudens saaukstēšanos, nekāda liekā svara. Vienlaikus sāka urdīt profesionāla interese, jo gribējās uzzināt, kādi fizioloģiskie procesi organismā risinās pirts procedūru ietekmē, kāpēc pašsajūta acīmredzami uzlabojas. Atkal pievērsos interneta resursiem un atklāju, ka latviešu valodā, izņemot dažus jūsmīgus stāstiņus, šis temats vispār nav atspoguļots. Toties materiālu klāsts angļu un krievu valodā bija ļoti bagātīgs. Ilgstoši meklēju, tulkoju, apkopoju un sistematizēju informāciju, līdz kļuva iespējams atvērt jaunu portālu. Es nebiju tā īpašniece, bet koncepcijas un satura veidotāja. Nemēdzu pārvērtēt savas spējas programmēšanā, tādēļ sadarbībā iesaistīju Web lapu profesionāļus, kuri nodrošināja portāla tehnisko risinājumu un juridisko statusu. Tagad mani un īpašnieka ceļi ir šķīrušies, bet esmu sākusi veidot Latvijas Pirts savienības interneta portālu, kas pašlaik ir zīdaiņa vecumā.
Sandra, kādi ir nevalstiskās organizācijas galvenie mērķi un uzdevumi? Zinu, ka Pirts savienības valdē darbojas Latvijā pazīstami ārsti, dziednieki, arī tūrisma pakalpojumu sniedzēji.
– Organizācijas pamatmērķis ir pirtnieka amata oficāla statusa atzīšana, profesijas standartu un mācību sistēmas izveide. Formulējums, kāds pašlaik ir atrodams profesiju klasifikatorā, šķiet, nav mainījies kopš viduslaikiem, bet Latvijā nav nevienas arodizglītības iestādes, kur pirtnieka amatu varētu apgūt. Vienlaikus mēs esam līdzīgi domājošu entuziastu grupa, kas iestājas par pirts klasiskās kultūras popularizēšanu. Interesentiem rīkojam izglītojošus seminārus, rosinām sabiedrību sniegt ziņas par pirtīm Latvijā, jo nevaram apmeklēt katru pagastu. Pagaidām informācijas apmaiņa ir diezgan vāja, bet īpašs kūtrums valda Zemgalē.
Kāpēc tev ir radies tāds priekšstats? Esmu dzirdējusi, ka vairākos Bauskas rajona lauku tūrisma objektos tiek nodrošināti arī pirts pakalpojumi.
– Lai apstiprinātu šo faktu, nesen iegriezos Bauskas rajona Tūrisma informācijas centrā. Darbiniece atbildēja, ka tādus pakalpojumus rajonā neviens nesniedz. Mēģināju vedināt uz domām par veselības tūrisma iespējām, bet reakcija bija gluži tāda pati. Man radās iespaids, ka uzmācos ar nevajadzīgiem jautājumiem. Protams, ir daži izņēmumi. Latvijas Pirts savienībā ar lūgumu sniegt padomus jaunas pērtuves izveidē šogad vērsās Ribbes vējdzirnavu īpašnieki. Viņi arī īstenoja mūsu speciālistu ieteikumu akmeņu kopējai masai pievienot žadeītu – nefrītam līdzīgu pusdārgakmeni, kam piemīt unikāla spēja pilnīgi uzņemt un noturēt siltumu. Tam ir ļoti viegls un maigs gars. Žadeītu plaši izmanto arī karsto akmeņu masāžas seansos. Ribbes vējdzirnavās, šķiet, ir valstī vienīgā publiskā pērtuve, kurā sastopami vērtīgie pusdārgakmeņi. Par tiem esmu uzzinājusi ļoti daudz, jo internetā atradu un aptuveni mēnesi no angļu valodas tulkoju kādu disertāciju.
Mūsu sarunas laikā tu netieši pierādīji, cik tālredzīga esi bijusi, pievēršoties informācijas tehnoloģijām laikā, kad datoru daudzi pat nebija redzējuši.
– Elektroniskajā vidē es saskatu savam darbam tālu perspektīvu. Ikvienam šāda formāta materiālam var izgatavot desmitiem kopiju, zinot, ka noteikti kāda saglabāsies nākamajām paaudzēm. Tās ir vēl nebijušas iespējas veidot mūsu civilizācijas uzkrāto zināšanu arhīvus.
