Gleznošana līdzinās transa stāvoklim, kad zūd laika izjūta, pārņem dziļš miers un apskaidrība.
Gleznošana līdzinās transa stāvoklim, kad zūd laika izjūta, pārņem dziļš miers un apskaidrība. Tā sevi pie molberta raksturo brunaviete Iveta Ūdre.
Neviena pelēka toņa
Jau pusotru gadu Iveta ir pazīstamās gleznotājas Īras Rozentāles skolniece. Kopā ar dažiem domubiedriem viņa reizi nedēļā satiekas ar mākslinieci un vairākas stundas glezno. Nesen Ivetas dzīvē bija svarīgs notikums. Viņa eksponēja savus darbus amatiergleznotāju grupas izstādē salonā “Meistars Gothards”. Bauskā jauniete ir iepazinusies ar daudziem cilvēkiem, kam ir līdzīgas intereses, un atradusi piemērotu nodarbošanos.
Dienas Ivetai aizrit Bauskas pilī, kur viņa ir suvenīru kioska pārdevējas Ingas Stafeckas palīdze. Pirms pāris gadiem par tādu pavērsienu brunaviete pat iedomāties nevarēja, jo viņai bija cita vide, darbs un paziņu loks. “Māksla ir mainījusi manu dzīvi. Nezinu, vai tā bija nejaušība, kad tētis man parādīja paziņojumu laikrakstā par gleznošanas nodarbībām iesācējiem. Zinot manu māksliniecisko ievirzi, viņš ļoti gribēja, lai izmantoju šo iespēju. Pieteicos, aizgāju uz pirmo nodarbību, iepazinos ar Īru Rozentāli, sāku gleznot. Manī notika negaidītas pārmaiņas, jo iemācījos skatīties uz pasauli gluži citādāk nekā līdz šim. Atklājās krāsas, toņi, nianses, gaismu spēles. Nekas vairs nebija pelēks, pat ziemai un vēlam rudenim parādījās krāsas. Gleznošu, kamēr vien Īra Rozentāle būs ar mieru mācīt iesācējus,” teic Iveta.
Ērģeles un sedziņas
Pēc vidusskolas beigšanas gandrīz desmit gadu vairākās Zemgales katoļu draudzēs brunaviete ir strādājusi par ērģelnieci un darinājusi smalkus rokdarbus dievnamu interjeriem. Klavieru un ērģeļu spēli viņa ir apguvusi pašmācībā tāpat kā dažādas izšuvumu tehnikas. Apzināties savas spējas un atrast tām pielietojumu Ivetai palīdzēja prāvests Pēteris Zviedrāns, kurš diezgan ilgi kalpoja Skaistkalnes katoļu draudzē.
Jaunā sieviete dievkalpojumos ir spēlējusi ērģeles Auces, Bēnes, Dobeles baznīcā, bet visilgāk – Skaistkalnē. Tagad tikai paretam viņai izdodas aizbraukt uz dažām draudzēm, jo Ivetas dzīvē pašlaik ir iestājies cits posms. Viņa to raksturo: “Mākslas vide, kurā tagad uzturos, ir ļoti savdabīga. Viss ir jauns, neparasts un daudz citādāks nekā līdz šim. Esmu kļuvusi par izstāžu pastāvīgu apmeklētāju, iesaistos arī pils muzeja sarīkojumos. Svarīgi notikumi ir manas skolotājas personālizstādes Rīgā un Bauskā. Mani vecāki ar labvēlību un sapratni izturas pret radošām izpausmēm. Mēs dzīvojam laukos, strādājam savā saimniecībā. Māksla man ir ideālu un sapņu piepildījums, ko, iespējams, es uztveru jūtīgāk nekā pilsētas intelektuāļi, kam tas viss ir bijis pieejams kopš bērnības.”
Zirga astes krāsa
Ivetai patīk gleznot lēni un rūpīgi izstrādāt detaļas. Nodarbības, kas ilgst trīs stundas, viņai allaž šķiet pārāk īsas. Jauniete ir sapratusi, ka ikdienā cilvēki pierod pie ainavām, priekšmetiem, sejām un zaudē uztveres asumu. Vislabāk to palīdz atjaunot vizuālā māksla. Iveta atceras komisku epizodi: “Zinādama, ka dzīvoju laukos un man ir zirgs, Īra Rozentāle reiz vaicāja, kādā krāsā tam ir aste. Es apmulsu un nevarēju atbildēt. Pārradusies mājās, skrēju lūkoties un atklāju, ka tā ir brūna. Nenozīmīgā epizode patiesībā bija ļoti labs vērīguma tests.” Reiz lietainā rudens dienā, braucot no darba, Iveta pamanījusi laternu izgaismotā asfalta tumšzilo toni. Šis mirkļa iespaids atmiņā saglabājies kā impresionistu etīde. Aizrautīgā amatiere gribētu, lai ikviens cilvēks vismaz reizi mūžā pamēģinātu gleznot. “Vienkārši vajag ļauties, likt krāsu pie krāsas, līdz domas sakārtojas, iestājas nesatricināms miers un dvēseles līdzsvars. Bet trīs ceturtdaļas planētas iedzīvotāju meditatīvo procesu tā arī neizjutīs, jo nav pat mēģinājuši paņemt rokā otu!” iesaucas Iveta.
Vairākums viņas laikabiedru dzīvi pavada drudžainā steigā, pelnot naudu un pērkot mantas, kam jāapliecina viņu statuss sabiedrībā. Iveta spriež: “Droši vien Dievs man palīdz justies laimīgai ar to, kas man pieder. Es negribu izniekot savu dzīvi materiālu vērtību vairošanai, turklāt nekāda biznesmene no manis tāpat neiznāktu. Pārmērīgi komercializētajā pasaulē dažreiz jūtos kā pelēks zvirbulis, bet šie mirkļi nav ilgstoši un sāpīgi.
