Enerģiska, gados jauna baušķeniece un vēl dažas jelgavnieces, ar kurām kopā viņa brauca peļņā uz Dāniju, cer atgūt pazaudētos divus simtus latu.
Enerģiska, gados jauna baušķeniece un vēl dažas jelgavnieces, ar kurām kopā viņa brauca peļņā uz Dāniju, cer atgūt pazaudētos divus simtus latu. Ja grupas organizatori labprātīgi nesegs zaudējumus, tad uzņēmīgās sievietes vērsīsies tiesībsargājošās institūcijās. Tik smags ir šīs vasaras piedzīvojums, kuram gatavojoties visi cerējuši uz peļņu.
Mana sarunas biedre, pieņemsim, ka viņu sauc Lita, bilda: “Jāmaksā kredīts par dzīvokli, biju domājusi nopelnīt, lai justos droša par saistību izpildi. Tos divus simtus latu, ko jau laikus iemaksāju zemeņu lasītāju grupas organizatoriem, aizņēmos. Tā bija darījuši visi citi, kopumā 60 cilvēku.”
Tagad par pazemojumu, necilvēcīgo attieksmi un pārdzīvoto stresu Lita runā mierīgi. Viņas nolūks ir rosināt ārzemju peļņas tīkotājus ļoti rūpīgi pārdomāt un apsvērt izvēli, lai paši sev neradītu morālas traumas un materiālus zaudējumus. Diezin vai vēlreiz viņa parakstītu līgumu, kas bijis dāņu valodā un viena lappuse angļu valodā. Nekāda zīmoga uz šī dokumenta neesot bijis. Tobrīd aizdomīga nešķitusi organizatoru noslēpumainība – viņi nav snieguši savas koordinātes, aizbildinoties, ka viss tiks nokārtots, paši sazināšoties ar līguma slēdzējiem. Un vēl – brauciena rīkotāji sacījuši, ka divsimt latu vajadzīgi dažādu formalitāšu kārtošanai un ceļa izdevumiem. Pēcāk noskaidrojies, ka tie bijuši meli. Tad abas personas, kungs un dāma, teikuši, ka tā esot viņu alga par darbu…
Lita bija pirmajā grupā, kuru nometināja līdzās metāla izstrādājumu izgāztuvei. Pēc tam strādātājiem ierādīja māju, kur uz mazgātavu bija jāstāv rindā pat četras stundas. Rinda veidojās arī pie vienīgās plīts, uz kuras visa grupa varēja gatavot ēst. Lita atceras: “Kritu histērijā, domāju, vienalga kā, bet ātrāk jātiek atpakaļ. Biju gatava iet uz ceļa un stopēt mašīnas.” Baušķeniecei laimējās, jo grupā atradās personas, kam Dānijā ir paziņas. Ar viņu starpniecību piemuļķotajām strādniecēm bija iespēja atgriezties mājās.
Vēlāk, sazinoties ar palicējiem, noskaidrojās, ka nekāda prāvā summa nav budžetus papildinājusi. Izmisuma spiesti, daudzi samierinājušies, jo gluži vienkārši nav varējuši atgriezties mājās bez naudas.
Dažāda ir Latvijas iedzīvotāju, pārsvarā gados jaunu ļaužu, pieredze darbā Eiropas valstīs. Lita teic, ka viņas māsa jau astoņus gadus strādā Lielbritānijā un vairs nedomā atgriezties mājās. Savukārt Litas draudzene trīs gadus Vācijā auklējusi bērnus un bijusi apmierināta, bet mīlestība un ģimene viņu atvedusi atpakaļ uz Bausku. Lita negrib braukt prom uz ilgu laiku, jo nespēj izturēt prombūtni no ģimenes. Par laimi, viņa tikko atradusi darbu un cer uz tādu algu, kas nodrošinās dzīvi tepat.
