Vārdadienu šodien svin Madaras – ceļmalu un pļavu ziedu vārda nesējas. Baltajiem ziediem reti veltīta garāmgājēju uzmanība, arī puķu vainagos tie nokļūst mazāk nekā citas: pīpenes, rudzupuķes vai baltais āboliņš.
Vārdadienu šodien svin Madaras – ceļmalu un pļavu ziedu vārda nesējas. Baltajiem ziediem reti veltīta garāmgājēju uzmanība, arī puķu vainagos tie nokļūst mazāk nekā citas: pīpenes, rudzupuķes vai baltais āboliņš.
Ziedu pasaules rosinātas asociācijas manī raisījās, pirms pāris dienām bērnu dienu zemē Latgalē viesojoties. Kādā Kārsavas kafejnīcā meitenei aiz letes latgaliski pavaicāju kausu laba vietējā alus. “Runājiet latviski vai krieviski, varat angliski, bet latgaliski es nesaprotu,” kā auksta ūdens šalts nolija viņas vārdu tirāde. Tālākā sarunā noskaidrojās, ka meitene atbraukusi no Rīgas un vasarā palīdz draudzenei darbā. Izprotama ir jaunu cilvēku tieksme pasaules gudrības, arī valodas izzināt, un absurda šķiet mana vēlme, lai nomaļā Latgales pilsētiņā strādātāji apkalpojošā sfērā zinātu vietējo dialektu. Laika ritējums mūs visus arvien straujāk un nežēlīgāk rauj uz priekšu, un tai trauslajai, no bērnības dienām līdzi nākošai saitiņai agri vai vēlu lemts kādreiz pārtrūkt.
Prātā vēl cita epizode. Cēsu pilsētas svētki. Uz skatuves, jokus plēsdama, publiku smīdina Ķenča tēlā iejutusies piebaldziete. Radu pusaudzis man līdzās pēc kārtējās smieklu devas noteic: “Superīgi tā suitu sieva jokus taisa!” Pirms izbrīnā steidzu skaidrot novadu dīvaino sajaukumu, apjaušu, ka puisim nemaz nav dota iespēja kaut ko zināt par Ķenci. Suitu sievas, jestras apdziedāšanas dziesmas dziedot, koncertos un televīzijas ekrānos dzirdamas gana bieži. Tāpēc arī jaunietim šķiet, ka visi jokdari no Kurzemes puses nākuši.
Par Ķenci viņš neko nezina, jo skolā “Mērnieku laiki” nav jālasa. Pašam burties cauri biezajam, vienam no pirmajiem latviešu romāniem trūkst gribasspēka. Nav arī viņā ieaudzināta šādu un citu latvisko vērtību nepieciešamība. Literatūras programma attālina skolēnus no grāmatu lasīšanas, viņi mācās analizēt fragmentus, autora mirkļa izjūtas, izklāsta savus spriedumus, daiļdarbus atstājot nelasītus. Virtuālajā digitālo sakaru pasaulē jaunie cilvēki noteikti izdzīvos bez “Vanadziņa”, “Zaļās zemes”, “Induļa un Ārijas”. Tomēr tukšumi nacionālo izjūtu pamatos ir vislabvēlīgākā augsne mankurtismam, nihilismam, arī vienaldzībai.
Vakarrīt pieturvietā kopā ar mani autobusu gaidīja māmiņas un mazuļi. Pāris gadu vecie sīči ieinteresēti pētīja viens otru, līdz meitēns bērnišķā tiešumā skaļi vaicāja mammai: “Kāpēc puikam uz biksēm nav uzzīmēts kaķis, bet uzrakstīts kis kis?” Mazā meitene burtu pazīšanā bija tikusi līdz pazīstamu līdzskaņu un patskaņu nosaukšanai, nesaprotot, ka viņas vienaudzim uz zilajiem džinsiem uzšūta popkultūras kulta frāze “Kiss me”. Viņa nesaprata arī, ka pašai uz jaciņas sarkaniem burtiem izdiegts vārdiņš “Love”.
Tāds laikmets. Jau no mazotnes mūsu bērni aplipināti ar veiksmīga mārketinga frāzēm. Kam nākotnē būs vajadzīgs tāds Cibiņš, Pietuka Krustiņš vai latgaliešu “ols”?
