EP vēlēšanas beigušās, kas tālāk?

Par spīti pamatplūsmas partiju bažām, ka tās varētu zaudēt līdzšinējo vairākumu, pagājušajā nedēļā notikušajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās konservatīvajiem, sociālistiem un liberāļiem izdevies savas pozīcijas noturēt.

Lai gan partijām, kas politiskajā spektrā atrodas pa labi no tā dēvētajiem tradicionālajiem konservatīvajiem – Eiropas Tautas partijas (EPP) -, nav izdevies izraisīt iepriekš prognozēto politisko zemestrīci, tās kopumā guvušas nopietnus panākumus, kas labējiem paver potenciālas iespējas nopietni ietekmēt Eiropas Savienības (ES) turpmāko kursu.

Vēlēšanu rezultāti

Pēc sākotnējā atvieglojuma, ko pamatplūsmas partijām sniedza nobalsojušo aptaujas Nīderlandē un Vācijā, kur Gērta Vildersa vadītās labēji populistiskās Brīvības partijas (PVV) un eiroskeptiķu partijas “Alternatīva Vācijai” (AfD) panākumi nebija tik lieli, kā sākotnēji prognozēts, nāca ziņas par Francijas Nacionālās apvienības (RN) graujošo uzvaru pār prezidenta Emanuela Makrona pārstāvētajiem centristiem, kuras rezultātā viņam jau nācies izsludināt pirmstermiņa vēlēšanas.

Pēc otras smagākās sakāves, ko Francijas valdošā partija jebkad piedzīvojusi EP vēlēšanās, ievērojami sarucis deputātu skaits liberāļu frakcijā “Atjaunotā Eiropa”, kurā darbojas Makrona dibinātā centriskā partija “Renesanse”.

Tomēr kopumā pamatplūsmas partijām vēlēšanās nav klājies tik slikti, kā tika prognozēts. Vislielākā šo vēlēšanu uzvarētāja, par spīti prognozēm, izrādījusies centriski labējā EPP, kas nostiprinājusi savas pozīcijas, izcīnot 189 mandātus jeb nedaudz vairāk kā ceturtdaļu no 720 EP deputātu vietām. Tādējādi konservatīvo pārstāvniecība EP salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām 2019.gadā pieaugusi par 13 vietām. Kopumā konservatīvo frakcijā pārstāvētās partijas guvušas uzvaru 12 no 26 dalībvalstīm.

Arī sociālisti (S&D), lai gan zaudējuši četras vietas, spējuši saglabāt otras lielākās frakcijas pozīcijas, izcīnot 135 mandātus jeb 18,8% deputātu vietu.

Lai gan trešais līdzšinējās koalīcijas partneris – “Atjaunotā Eiropa” – šajās vēlēšanās cietis vislielākos zaudējumus – 23 vietas -, liberāļi ar saviem 79 izcīnītajiem mandātiem jeb 11% vietu, ļāvuši pamatplūsmas partijām noturēt vairākumu.

Labējo ietekmes iespējamais pieaugums

Lai gan konservatīvajiem, sociālistiem un liberāļiem izdevies nosargāt savu vairākumu, kopumā labējie guvuši visai lielus panākumus. Abas EP frakcijas, kas politiskajā spektrā atrodas pa labi no EPP, – “Eiropas konservatīvie un reformisti” (ECR) un “Identitāte un demokrātija” (ID) – savu pārstāvniecību palielinājušas attiecīgi par četriem un deviņiem mandātiem un kopā izcīnījušas 131 vietu jeb 18,2% no deputātu kopskaita. Vairāk par trešdaļu pieaudzis arī ar frakcijām nesaistīto deputātu skaits, un no 97 “neatkarīgajiem” vismaz 34 pieskaitāmi labējo nometnei, tajā skaitā 15 deputāti, kas pārstāv vācu eiroskeptiķu partiju “Alternatīva Vācijai” (AfD), un 10 deputāti, kas ievēlēti no Ungārijas premjera Viktora Orbāna vadītās nacionālkonservatīvās partijas “Fidesz” saraksta.

Tomēr, ņemot vērā šo partiju ideoloģiskās atšķirības un nepārvaramās domstarpības visdažādākajos jautājumos, sākot ar attieksmi pret Krieviju un beidzot ar Eiropas aizsardzību, labējo apvienošanās vienā “superfrakcijā”, par ko paziņojusi RN bijusī līdere Marina Lepēna, faktiski, šķiet, ir neiespējama.

Taču atsevišķos jautājumos tās varētu atrast pietiekami daudz kopīga, lai situatīvi veidotu nacionālistisku, pret imigrāciju vērstu bloku, kas varētu grozīt ES kursu tādos jautājumos kā nelegālā imigrācija, tirdzniecība, lauksaimniecība un klimata pārmaiņu ierobežošana.

Skaitļi liecina, ka vienota labējo partiju frakcija būtu otra lielākā aiz EPP, un kā atzīst tīmekļa izdevums “Politico”, labējo deputātu skaits pats par sevi radīs spiedienu uz ES, lai panāktu tās politikas pavērsienu pa labi.

Tomēr, pat oficiāli neapvienojoties, labējie var radīt problēmas pamatplūsmas partijām. Jau šobrīd labējo partiju panākumi liek izdarīt trīs secinājumus. Pirmkārt, vēlēšanas apstiprinājušas prognozēto visa EP pavērsienu pa labi, otrkārt, tas var nostiprināt labējo pozīcijas atsevišķās dalībvalstīs, un, treškārt, tas liecina, ka atsevišķos jautājumos iespējama krasa ES politikas maiņa.

EP darbība nekad nav balstījusies stabilās koalīcijās, bet koalīcijas tikušas veidotas situatīvi gandrīz katrā atsevišķā jautājumā. Arī frakciju disciplīna atšķirībā no nacionālajiem parlamentiem ir nosacīta. Tas savukārt nozīmē, ka, sarūkot pamatplūsmas partiju vairākumam, tas var izrādīties nepietiekams, īpaši tādos delikātos balsojumos, kas saistīti ar tā dēvēto Eiropas zaļo kursu.

Zaļo noriets?

Nīderlandē, pretēji prognozēm, EP vēlēšanās uzvarēja centriski kreisās Darba partijas un zaļo apvienotais saraksts, kas izcīnīja astoņus mandātus, apsteidzot favorītu – Vildersa vadīto PVV, kas tikko bija guvusi uzvaru nacionālā parlamenta vēlēšanās, taču bija spiesta samierināties ar sešām vietām EP. Darba partijas/Zaļo alianses līderis bijušais ES komisārs Franss Timmermanss paziņojis, ka šī uzvara dodot “spēku turpināt cīņu par sociālu un zaļu Eiropu” ES līmenī.

Taču citviet Eiropā zaļajiem nebūt nav klājies tik labi. Piemēram, Vācijā zaļie, kas ietilpst kanclera Olafa Šolca vadītajā koalīcijā, palikuši ceturtajā vietā, iegūstot 11,9% balsu, par 8,5% procentpunktiem mazāk nekā 2019.gadā. Savukārt Francijā zaļie knapi pārvarējuši iekļūšanai EP noteikto 5% robežu.

Kopumā zaļie izrādījušies otri lielākie zaudētāji aiz liberāļiem. Zaļajiem, zaudējot 18 vietas, šajās EP vēlēšanās izdevies izcīnīt tikai 53 mandātus jeb 7,4% no vietu kopskaita, un zaļo frakcija (Greens/EFA), kas līdzšinējā EP sasaukumā bija ceturtā liekā, pārvietojusies uz sesto vietu. Tādējādi zaļie, domājams, ES politiku turpmāk varēs ietekmēt daudz mazākā mērā.

Arī galēji kreiso frakcija (Kreisie Eiropas parlamentā – GUE/NGL), kas cita starpā palīdzējusi uzturēt arī “zaļo” dienaskārtību, nav spējuši nostiprināt savas pozīcijas un ieguvuši 36 vietas, vienu mandātu zaudējot.

Fon der Leienas liktenis

Pēc balsu saskaitīšanas tagad sekos vairākas nedēļas ilgas koalīcijas sarunas, kurās uz kārts likta svarīgāko ES amatu sadale. Vissvarīgākā būs nākamā Eiropas Komisijas (EK) prezidenta izvēle, kas noritēs divos posmos.

Līdzšinējai EK prezidentei Urzulai fon der Leienai vispirms 17.jūnijā paredzētajā neformālajā samitā, kurā viņai pašai nebūs ļauts piedalīties, jāgūst ES dalībvalstu līderu atbalsts. Taču kandidāta oficiālā nominēšana uz EK prezidenta amatu gaidāma tikai 28.jūnijā paredzētā samita laikā. Tikmēr jau izskanējušas runas, ka EP vēlēšanu iznākuma novājinātie Francijas un Vācijas līderi varētu fon der Leienas kandidatūru bloķēt.

EK līderu pozitīva lēmuma gadījumā viņai pēc tam vēl jānodrošina vismaz 361 EP deputāta balss. Lai gan balsojums par nākamo EK prezidentu paredzēts septembra vidū, mediji vēsta, ka tas varētu notikt jau 18.jūlijā, EP jaunā sasaukuma pirmās sesijas laikā.

EPP uzvara vēlēšanās un pamatplūsmas partiju noturētais vairākums – 403 no 720 deputātu vietām – šķietami nerada nekādas problēmas konservatīvo kandidātes fon der Leienas atkārtotai apstiprināšanai amatā.

Tomēr EPP, S&D un “Atjaunotās Eiropas” frakcijās pārstāvēto partiju amatpersonas prognozē, ka vismaz 10% to deputātu varētu nebalsot par fon der Leienas kandidatūru, iespējams, liedzot viņai nepieciešamo vairākumu. Jāatgādina, ka 2019.gadā fon der Leienas kandidatūra tika apstiprināta vienīgi ar deviņu balsu pārsvaru.

Tāpēc vairākuma nodrošināšanai viņai var nākties izvēlēties starp sabiedrošanos ar zaļajiem, kas varētu pieprasīt garantijas “Zaļā kursa” uzturēšanai, pret ko visai krasi iebilst daudzi pašas fon der Leienas pārstāvētās EPP rindās, vai sadarbību ar ERC, par kuras neformālo līderi tiek uzskatīta Itālijas premjerministre un nacionālkonservatīvās partijas “Itālijas brāļi” (“Fratelli d’Italia”) līdere Džordža Meloni. Tas savukārt draud ar esošās koalīcijas sabrukumu.

Līdz ar prasību neaizskart iepriekšējās leģislatūras laikā apstiprinātās tiesību normas, kuru mērķis ir nodrošināt līdz 2050.gadam ES klimata neitralitāti, zaļie pieprasa fon der Leienas kandidatūras atbalstīšanai arī lauksaimniecības radītā “piesārņojuma” ierobežošanu, kas EPP ir politiski eksplozīvs jautājums.

Tiek uzskatīts, ka fon der Leiena ir personīgi ieinteresēta “Zaļā kursa” aizsardzībā, jo tas galu galā plaši tiek uztverts kā viņas pirmā pilnvaru termiņa lielākais panākums. Tāpēc zaļie, ņemot vērā labējo partiju panākumus, varētu sliekties par labu viņas atbalstīšanai, nevis riskēt ar kāda cita kandidāta apstiprināšanu, kuram “zaļā” dienaskārtība būtu vienaldzīga.

Taču zaļo uzskati tādos svarīgos jautājumos kā dabas aizsardzība, lauksaimniecība un auto rūpniecība ir faktiski nesavienojami ar EPP nostāju. EPP līderis Manfrēds Vēbers intervijā “Politico” jau svētdienas vakarā paziņoja, ka drīzumā frakcija apspriedīs viņa ierosinājumu atcelt jaunu ar iekšdedzes dzinēju darbināmu automašīnu pārdošanas aizliegumu no 2035.gada.

Savukārt sadarbība ar ECR draud ar sociālistu aiziešanu no koalīcijas, par ko paziņojis Eiropas Sociālistiskās partijas ģenerālsekretārs Džakomo Filibeks, piebilstot, ka arī viena no sociālistu svarīgākajām prasībām būs “Zaļā kursa” uzturēšana.

Tāpēc fon der Leiena varētu izvēlēties vieglākās pretestības ceļu, iztiekot gan bez zaļajiem, gan bez ERC. Viņai šis uzdevums varētu būt vieglāks, ja pamatplūsmas frakcijas varētu piesaistīt dažus no 97 “neatkarīgajiem” deputātiem. Nepilnās nedēļas laikā, kas pagājusi kopš vēlēšanām, trīs no “neatkarīgajiem” jau pievienojušies uzvarētāju nometnei un turpmāk darbosies EPP sastāvā.

“Neatkarīgie” deputāti

Viena no EP vēlēšanu iezīmēm ir ar frakcijām nesaistīto deputātu skaita pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām no 62 līdz 97.

Lai gan vairuma partiju pārstāvniecība, no kurām tie ievēlēti, ir niecīga, bieži tas ir tikai viens deputāts, un to ietekme attiecīgi nav liela, viņu kopējais skaits ir vērā ņemams, un, ja tie apvienotos vienā frakcijā, tā būtu trešā lielākā aiz EPP un S&D.

Vairums no viņiem vēlēšanās startēja ar programmām, kas bija vērstas pret politisko istablišmentu, un tāpēc mazticams, ka lielākā daļa no tiem varētu pievienoties kādai no esošajām frakcijām. Tas savukārt vairo politisko neparedzamību apstākļos, kad kļuvis grūtāk veidot vairākumu konkrētu likumdošanas iniciatīvu atbalstam.

“ES politika šķiet ne vien fragmentētāka kā iepriekš, bet arī mazāk saprotama,” e-pasta vēstulē tīmekļa izdevumam “EUobserver” atzīst Parīzes uzņēmējdarbības skolas (HEC Paris) ES tiesību profesors Alberto Alemāno.

Daži no jaunpienācējiem pieteikuši pretenzijas dibināt paši savu frakciju, taču tas ir visai mazticami, jo EP iekšējie noteikumi paredz, ka frakcijas izveidošanai nepieciešami vismaz 23 locekļi, kas pārstāv vismaz septiņas dalībvalstis.

Viens no jaunpienācējiem ir Bulgārijas galēji labējā partija “Vazrazhdane” (“Atdzimšana”), kas izcīnījusi 14,3% balsu un attiecīgi trīs no 17 Bulgārijai atvēlētajām vietām EP. Tās līderis Kostadins Kostadinovs jau piedāvājis veidot jaunu frakciju šobrīd ārpus frakcijām esošajai AfD, kas nesen tika padzīta no ID. Nav gan skaidrs, vai vācu eiroskeptiķi, kas izrāda vēlmi atgriezties līdzšinējās frakcijas sastāvā, pieņems atklāti prokrieviskā bulgāru kolēģa uzaicinājumu un vai kāds vēlēsies pievienoties šādai savienībai.

Tikmēr nacionālkonservatīvā Rumāņu savienības alianse (AUR), kas EP vēlēšanās Rumānijā ierindojusies otrajā vietā, izcīnot sešas vietas, izteikusi vēlmi pievienoties ECR. Tomēr ņemot vērā delikātās attiecības, kādas tradicionāli valdījušas starp rumāņiem un ungāriem, AUR līderis Džordže Simions, kas Meloni uzskata par savu “politisko paraugu”, brīdinājis, ka viņa partija nevarēs pievienoties ECR, ja tajā tiks uzņemta arī Orbāna vadītā “Fidesz”.

EP ar sešiem mandātiem iekļuvusi arī tikai pirms sešiem mēnešiem dibinātā Zāras Vāgenknehtas savienība (SWB). Kad viena no ietekmīgākajām politiķēm Vācijas kreiso ekstrēmistu nometnē pērn atšķēlās no galēji kreisās partijas “Die Linke” (Kreisie), lai dibinātu pati savu partiju, kas, saglabājot kreisajiem raksturīgo nostāju sociālekonomiskajos jautājumos, pārņemtu no labējiem pret imigrāciju vērstu politiku, tika prognozēts, ka tā pamatā atņems balsis AfD.

Taču patiesība izrādījusies citāda. Vairums SWB atbalstītāju nākuši no Šolca pārstāvēto sociāldemokrātu (SPD) un “Die Linke” nometnes. Tiem seko ļaudis, kas iepriekš balsojuši par konservatīvajiem (CDU/CSU) un pat par liberāļiem (FDP), kamēr AfD un zaļo elektorāts palicis visumā imūns pret Vāgenknehtas vilinājumu.

SWB līdere, kas līdzīgi daudziem citiem kreisajiem ekstrēmistiem ietur pret Maskavas totalitāro režīmu īpaši draudzīgu kursu, pirms vēlēšanām paudusi vēlmi veidot EP jaunu frakciju, taču pagaidām nav skaidrs, vai viņa joprojām saglabājusi šādas ambīcijas. Viņas potenciālie partneri varētu būt Slovākijas pašreizējā premjerministra vadītā kreisi populistiskā partija “Smer-SD” (“Virziens-sociāldemokrātija”), kas ieguvusi piecas vietas, un ar vienu deputātu pārstāvētais tās atvasinājums “Hlas” (“Balss”). Abas šīs partijas to neslēpti prokrieviskās nostājas dēļ pērn tika padzītas no sociālistu frakcijas.

Vai EP vēlēšanas ietekmējusi iekšpolitika?

Lai gan ERC un ID pārstāvētās partijas visumā guva labus panākumus un, kā tika prognozēts, uzvarēja, piemēram, Itālijā un Austrijā, nemaz nerunājot par Franciju, ne visur tām klājās tik labi. Lai gan Portugāles nacionālkonservatīvā partija “Chega!” atšķirībā no 2019.gada šoreiz iekļuva EP, tā izcīnīja tikai divas no valstij atvēlētās 21 vietas. Savukārt Spānijas nacionālkonservatīvā partija “Vox” (“Balss”) izcīnīja sešus no 61 mandāta, savu pārstāvniecību palielinot tikai par divām vietām. Tādējādi gan Spānijā, gan Portugālē, tāpat kā Nīderlandē, šo partiju panākumi bijuši mazāki nekā tikai pirms dažiem mēnešiem notikušajās nacionālajās vai reģionālajās vēlēšanās.

Tikmēr RN panākumi Francijā un AfD ierindošanās otrajā vietā Vācijā aiz konservatīvajiem, apsteidzot visas Šolca vadītajā valdošajā koalīcijā esošās partijas, lielā mērā tiek skaidrota ar vēlētāju vēlmi sodīt pie varas esošos, paužot savu neapmierinātību, kas izriet no iekšpolitiskiem jautājumiem.

Jaunā ES dienaskārtība

Lai gan par to spriest, šķiet, ir pāragri, EP vēlēšanu rezultāti pastiprinās jau iepriekš vērojamās tendences, blokam pievēršoties savas globālās konkurētspējas vairošanai un ekonomiskās drošības pasākumiem, kā arī stingrākai imigrācijas politikai, gādājot par ES pilsoņu labklājību arvien nestabilākās ģeopolitiskās vides apstākļos. Par to iestājas ne tikai tā dēvētās galēji labējās partijas, bet arī par tradicionāli konservatīvajiem dēvētās jeb centriski labējās partijas.

Ņemot vērā nacionālisma un protekcionisma tendences, kas pieņemas spēkā visā politiskajā spektrā, kādu plašu tirdzniecības līgumu slēgšana no ES puses šķiet arvien mazāk ticama. Arī atbalsts kopīgā tirgus reformām un bloka paplašināšanai, domājams, turpinās sarukt.

Tajā pašā laikā politiskais, militārais un finansiālais atbalsts Ukrainai vismaz tuvākajā laikā, kamēr visā nopietnībā nesāksies debates par nākamo ilgtermiņa ES budžetu, šķiet, nav apdraudēts.

Ja arī politiskās tirgošanās ceļā zaļo kursu izdosies pagaidām nosargāt, zaļo prasības ķerties pie vēl radikālākiem līdzekļiem netiks vairs uzklausītas nedz ES, nedz nacionālā līmenī. Paejot sākotnējam koalīcijas veidošanas procesam un noslēdzoties vadošo ES amatu pārdalei, sagaidāms, ka konservatīvie tomēr ķersies pie zaļā kursa vismaz daļējas revīzijas, un tad var izrādīties, ka vismaz situatīvas koalīcijas ar partijām, kas atrodas pa labi no EPP, ir ne tikai noderīgas, bet arī vēlamas.

Avoti: “The Conversation”, “Politico”, EUobserver”, “Atlantic Council”, “Euronews”.

Foto: Michael Kneffel, imago images