Maģistrāles A-7 rekonstrukcijai posmā no Iecavas līdz Ķekavai teorētiski vajadzētu beigties, kad kalendārs vēstīs – klāt šī gada pēdējā diena. Kā būs praksē, to rādīs laiks.
Maģistrāles A-7 rekonstrukcijai posmā no Iecavas līdz Ķekavai teorētiski vajadzētu beigties, kad kalendārs vēstīs – klāt šī gada pēdējā diena. Kā būs praksē, to rādīs laiks.
“Bauskas Dzīvei” ir interese jau tagad uzzināt paveikto darbu vērtējumu, kā arī iepazīties ar uzņēmējdarbību vietās, kur remonta radītās grūtības izpaudušās visvairāk. Uzklausīti tika divu uzņēmumu – moteļa “Brencis” un kafejnīcas “Saulgoži”, tautā nereti dēvētas par “Mazo Brenci” – vadītāji. Pārdomas izteica arī putnu un mazo dzīvnieku dārza “Dobuļi” saimnieks Varis Ķelpe.
Rīgā uzzīmēts projekts
Kad pirms gada sākās maģistrāles remonts, SIA “Baltijas moteļu grupa” pārziņā esošā moteļa “Brencis” direktors Andris Kudlāns apjauta, ka paredzamas grūtības. Tomēr viņš mierināja sevi ar domu, ka pēc rekonstrukcijas uzlabosies braukšanas apstākļi, būs papildu ērtības ceļa malā izvietotajiem uzņēmumiem.
“Labi, ka tajā dienā, kad sākās darbi pie iebrauktuves “Brencī”, biju uz vietas. Paskatoties ceļinieku projektā, ar šausmām aptvēru, ka pēc rekonstrukcijas klientiem iekļūšana manā motelī pārvērtīsies par neērtu pārbaudījumu un reālu iespēju sabeigt automobili. Izbrauktuve no laukuma atgādināja šauru pudeles korķi, kura malās bija paredzētas augstas trotuāra bordes. Savās prasībās kļuvu kategorisks. Teicu, ka neļaušu īstenot tādu aplamību, un biju gatavs visādiem līdzekļiem traucēt darbus. Ceļinieki nedaudz man piekāpās, stūri mazliet tika noapaļoti, taču izbrauktuve, kas man uz veco ceļu bija apmēram deviņus metrus, nu izbūvēta tikai sešus metrus plata,” skaidro A. Kudlāns. Viņš arī pastāstīja, ka vecajam ceļam uzņēmums bija par saviem līdzekļiem izbūvējis bremzēšanas un ieskriešanās joslu. Jaunajā projektā nekā tāda nav. “Projektētāji skaidroja, ka viss esot veikts atbilstīgi Eiropas prasībām. Nu tad man nevajag tādu Eiropu, kur pēc rekonstrukcijas situācija kļuvusi neērtāka, nevis uzlabojusies. Skaidrs, ka projekts tapis Rīgas kabinetos, te neviens nav braucis, skatījies un analizējis, kas par iestādi atrodas, kādi un cik daudz automobiļu te brauc,” pārliecināts uzņēmējs.
Līdzīgi par iebrauktuves izbūvi pie sava uzņēmuma cīnījusies arī SIA “Lauva S” direktore, kafejnīcas “Saulgoži” vadītāja Svetlana Baltunova. Arī viņa stāvējusi līdzās ceļu būvētājiem un lūgusies, lai iebrauktuvi izbūvē kaut nedaudz platāku. Tādu, lai pa to var iebraukt lielās “fūres”, kuru vadītāji ir vieni no galvenajiem šīs ēstuves klientiem.
Nav nekādas informācijas
Abi uzņēmēji apgalvo, ka nedz projekta tapšanas, nedz darbu veikšanas laikā viņu viedokli neviens nav vaicājis. Paši vairākkārt braukuši uz Rīgu, ministrijās meklējuši atbildīgos darbiniekus, lai cīnītos par sava biznesa eksistenci.
A. Kudlāns ļoti sašutis par satiksmes ierobežojuma zīmes, tautā sauktās “saulītes” uzstādīšanu abos remontējamā ceļa galos. “Tajā brīdī manam biznesam oficiāli tika pārvilkta svītra, jo aiz šīs zīmes drīkst iebraukt tikai personas, kas dzīvo teritorijā vai arī piegādā kravu. Pusdienās braucējiem, nakšņotājiem nokļūšana motelī tika liegta, ja viņi, protams, negribēja pārkāpt noteikumus. Bet risinājums taču bija pavisam vienkāršs. Pie zīmes vajadzēja pievienot plāksnīti, ka aizliegts pārvietoties tranzītam, bet visi pārējie drīkst braukt,” tāds ir A. Kudlāna viedoklis. Viņš to izteicis Satiksmes ministrijā, tās pakļautības iestādēs, reakcijas nekādas. Tagad A. Kudlāns iesniedzis prasību Administratīvajā tiesā un pieprasa atlīdzību par biznesam radīto zaudējumu piedziņu.
Bez šīm iebildēm A. Kudlānu īpaši sadusmojusi pilnīga satiksmes slēgšana uz nedēļu šajā posmā. Arī par to neviens viņu, nedz arī citus uzņēmējus netika brīdinājis. “Es piektdien sagādāju produktus visai nākamajai nedēļai. Lai arī cik, bet apmeklētāji pie manis ierodas. Pēkšņi pirmdien es braucu un ieraugu “ķieģeli” – satiksme pilnīgi slēgta. Pie manis neviens nevar iebraukt. Gaļa, piens, maize – tie taču nevar gaidīt. Mēs te neesam simtiem uzņēmēju, tiem dažiem varēja piezvanīt, faksu vai elektronisko vēstuli atsūtīt. Pilnīgi nekādas informācijas, ne kad satiksmi slēgs, ne kad atjaunos. Tikai no publikācijām “Bauskas Dzīvē” vismaz kaut ko uzzināju. Vai tā valstij jāizturas pret saviem uzņēmējiem?” jautā A. Kudlāns.
Viņš atzīst, ka uzņēmumam šis gads biznesā ir pilnīgi norakstīts. Jācer, ka pēc rekonstrukcijas “Brencī” atgriezīsies bijušie klienti.
Nicinājums un neizpratne
“Kad es Rīgā ministrijā ieminējos, varbūt varu cerēt uz kādām kompensācijām, jo remonta laikā bija brīdis, kad ceļš pilnībā tika pārrakts, uz mani skatījās kā uz kādu lauku muļķi, kas ieradusies galvaspilsētā un neizprot smalkos Eiropas noteikumus. Attieksme tāda, it kā es varētu paņemt savu kafejnīcu padusē un uz pusotru gadu aiznest to aiz Iecavas uz Bauskas pusi un nodarboties ar uzņēmējdarbību tur,” neapmierināta arī S. Baltunova.
Kopumā par ceļa rekonstrukciju A. Kudlāns neizsakās visai pozitīvi. Darbu kvalitātei īstais vērtētājs būs laiks, bet jau tagad pie iebrauktuves “Brencī” caurteka ir daļēji aizsērējusi. Grāvī smiltis nobrukušas, lietus tās izskalojis, ja nogāzi papildus nenostiprinās, tā ātri vien sagrūs. Brauktuve ir krietnu tiesu pacelta uz augšu, līdz ar to A. Kudlānam jaunais ceļš nešķiet kļuvis daudz drošāks. “Skumjas un pat dusmas pārņem, jo Eiropas, tostarp arī mūsu nauda, te tiek nevis ar prātu nākotnē ieguldīta, bet pavirši izniekota,” kategorisks ir A. Kudlāns.
S. Baltunova nav tik kareivīgi noskaņota kā kolēģis, viņa ir samiernieciskāka. Viņas kafejnīcā ierodas pusdienot arī ceļa strādnieki. S. Baltunova cer, ka pēc remonta bizness sāks atdzīvoties. Uzņēmējai ir lieli plāni par kafejnīcas rekonstrukciju, viņa ieceru īstenošanai paņēmusi kredītu.
Bez alternatīvām
Kad ar abu tirgotāju stāstīto “Bauskas Dzīve” iepazīstināja V. Ķelpi, viņš apliecināja, ka visu to pašu var teikt par savu biznesu. “Remontējot ceļu, noņēma norādi uz Stūriem, līdz ar to arī tiem, kas gribēja mūs atrast, tika liegta jebkāda informācija. Rīgā lūdzu, lai uzstāda kādu zīmi uz apvedceļa, kā var aizbraukt līdz Stūriem, arī šo lūgumu atteica. Pāris nedēļas, remontējot vienu ceļa pusi, tika izveidots tik augsts uzbērums, ka ar autobusu pilnībā nav iespējams iebraukt,” bēdu lietas klāsta V. Ķelpe. Viņš atzīst, ka ceļa remonts ir nepieciešams, taču jāpadomā arī par uzņēmējiem, kas atrodas šajā posmā. Ja būtu gribēts, varēja rast kādus alternatīvus risinājumus.
Arī V. Ķelpi tāpat kā moteļa un kafejnīcas īpašniekus ļoti neapmierina informācijas trūkums. Viņš piebilst, ka līdzīgas grūtības bijušas arī netālu esošajam gaterim.
