Mana draudzene jau vairākus gadus dzīvo Zviedrijā. Viņas vīram tur piedāvāts darbs neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, un ģimene pārcēlusies uz dzīvi Stokholmā.
Mana draudzene jau vairākus gadus dzīvo Zviedrijā. Viņas vīram tur piedāvāts darbs neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, un ģimene pārcēlusies uz dzīvi Stokholmā.
Latviešus var sastapt
Lai gan atturīgie skandināvi nelabprāt veido sirsnīgas attiecības ar cittautiešiem, Ilzei (draudzenes vārds ir izdomāts) un viņas dzīvesbiedram svešatnē ir cilvēki, ar kuriem satikties, parunāties un reizēm kopīgi svinēt svētkus. Viņus vieno draudzīgas saites arī ar tālumā dzīvojošiem un dažādās dzīves situācijās satiktiem un iepazītiem Zviedrijas latviešiem.
Šī ziemeļvalsts nopelnīt gribētājiem nav īpaši saistoša augsto nodokļu un dzīves dārdzības dēļ, tomēr latviešus, kuri tur nokļuvuši darba meklējumos vai kādu citu iemeslu vadīti, Zviedrijā var sastapt. Pēc kāda notikuma Ilze, satiekot svešiniekus no savas dzimtās zemes, noteikti būs piesardzīgāka.
Smēķē un čalo
Neilgi pirms Lieldienām mācību grupā, kur Ilze apgūst zviedru valodu, ienāca jauniņā – Elīna no Lielvārdes. Divdesmit vienu gadu vecā jauniete Zviedrijā viesojusies vairākkārt, jo Stokholmā dzīvo viņas vecākā māsa ar savu dzīvesbiedru, pēc tautības somu. Pērnruden latviete izlēmusi šajā valstī palikt pavisam un uzsākusi kopdzīvi ar māsas mīļotā vīrieša dēlu no iepriekšējās laulības.
Tā kā grupā viņas bija tikai divas latvietes, lekciju starplaikos abas kopā pastaigājušās un tērzējušas par šo un to. Ilze nav no runīgajām, turklāt viņai nepieciešams laiks, lai atraisītos un uzticētos tikko iepazītiem ļaudīm, tāpēc viņa visbiežāk bijusi uzmanīgas klausītājas lomā. Elīnai gan stāstāmā nekad nav trūcis – te viņa, ar ierastām kustībām aizsmēķējot cigareti, čalojusi par māsas dzīves draugu – metālmākslinieku, kurš gatavojas kārtējai izstādei ārzemēs, te stāstījusi par savu mammu, kurai radušās komplikācijas pēc operācijas, bet ne viņa, ne māsa uz Latviju nevarot aizbraukt, jo dzimtenē bijušas jau Ziemassvētkos, un ceļa izdevumos iztērēti prāvi līdzekļi.
Atved visu pasūtīto
Ilze Lieldienas bija iecerējusi pavadīt Latvijā, jo arī Zviedrijā tas ir svētku laiks, un valodu studējošajiem bija atvēlētas nedēļu garas brīvdienas. “Laimīgā! Tu brauksi uz Latviju,” no sirds apskauzdama savu tautieti, sacīja Elīna. “Kā man tagad gribētos ēst Latvijas rupjmaizi un nobaudīt Cēsu alu,” viņa sapņaini sacīja un acumirklī ierosināja: “Klau, bet tu taču man no Latvijas vari kaut ko atvest! Es samaksāšu.” Un tad sekoja “visnepieciešamāko” lietu uzskaitījums – degvīns “LB”, Cēsu alus (vēlams divi iepakojumi), Normunda Skauģa ceptā burkānmaize, vafeļu torte “Vāverīte”… Ilze gan iebilda, ka nezin vai visu spēšot atvest, jo aviosabiedrība “Ryanair” noteikusi pieļaujamās bagāžas ierobežojumus un par katru lieko kilogramu pasažierim ir jāpiemaksā. Turklāt viņa pati taču arī nekad tukšām rokām no Latvijas pāri jūrai nebrauc.
Tomēr, būdama ļoti izpalīdzīga un saprotoša, Ilze jauniegūtajai draudzenei, atgriežoties no brīvdienām, bija atvedusi visu pasūtīto. Pat vēl vairāk – vienas tortes “Vāverīte” vietā divas! Lai visa mantība nebūtu jāstiepj uz mācību vietu, Ilze ar auto vedumu nogādāja tieši līdz Elīnas dzīvokļa durvīm. Tautiete pauda patiesu prieku un laikam aiz sajūsmas piemirsa pat pavaicāt, cik tad Ilze iztērējusi, gādājot šos pirkumus. Šādu jautājumu mana draudzene nesagaidīja ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā un arī pēc nedēļas ne. To, ka alus bijis gards un viena tortes kārba notiesāta jau pirmajā vakarā, viņa gan priecīgi paziņoja, piebilzdama, ka māsas vīrs bijis sajūsmā par litru šņabja (saprotams, jo Zviedrijā alkohola baudīšana ir dārgs prieks).
Paliek bez atbildes
Būdama pārlieku taktiska, Ilze, satiekot Elīnu valodas studijās, par naudu nejautāja. Abi ar vīru mājās sprieduši – varbūt meitenei pašlaik nav ko atdot, bet dīvaini šķitis tas, ka viņa pat nav pavaicājusi, cik tad par vedumu jāmaksā.
Kādu dienu Ilze nenocietās un, izmantojot interneta portāla starpniecību, nosūtīja Elīnai vēstuli. Viņa atgādināja par pirkumiem Latvijā un uzrakstīja, ka tas viss maksājis 12 latu. Zibenīgi pienāca atbilde: “Ha, ha, kur es te, Zviedrijā, latus dabūšu?” Ilze to uztvēra kā joku (nu ja, Zviedrijā ir tikai kronas!) un bija pārliecināta, ka rīt gan studiju biedre naudu atnesīs. Diemžēl tā nenotika. Gāja nedēļas, Elīna tikpat bezrūpīgi kā agrāk čaloja par visu ko – stāstīja, kā bijuši ar draugu iepirkties lielveikalā un cik iespaidīgu naudas summu tur atstājuši, kā iegādājušies biļetes braucienam uz Latviju, lai svinētu Jāņus…
Dažas dienas pirms Līgo, kad valodu studējošiem vēl nebija sācies vasaras brīvlaiks, Ilze, mēģinot pārvarēt pazemojuma sajūtu, saņēmās un vēlreiz uzrakstīja Elīnai. Šoreiz vēstule bija mazliet skarbāka. Divu bērnu māmiņa uzsvēra, ka viņai pašai ir atvases, par ko rūpēties, un ka viņas izdevumos pirkumi jauniepazītajai draudzenei nebija ieplānoti. Kaut 12 lati nav milzu summa, viņa tomēr cerot savu naudu atgūt, jo Latvijā šīs lietas veikalā neviens par velti nedeva. Atbilde tā arī nepienāca.
Jūlija pirmajā svētdienā Elīna interneta portālā Ilzi no savu draugu loka “izdzēsa”. Nez, kāda būs abu latviešu, kuru “draudzība” beidzās 12 latu dēļ, satikšanās rudenī, kad pēc brīvlaika atsāksies valodas studijas Stokholmā?
