Labdien! Vai es netraucēšu, ja šeit mazliet pamakšķerēšu? – draudzīgs jautājums man uz mirkli liek atrauties no grāmatas lasīšanas upmalā.
Labdien! Vai es netraucēšu, ja šeit mazliet pamakšķerēšu? – draudzīgs jautājums man uz mirkli liek atrauties no grāmatas lasīšanas upmalā. Vēl neatskatījusies, zinu, ka vaicātājs ir zēns. Pieaugušie jūtas visuvareni. Viņi nemēdz atvainoties par ielaušanos cita privātajā telpā, vienalga, vai tie būtu daži kvadrātmetri aizaugušā upes krastā vai soliņš parkā, kur nodoties apcerei.
Mazais puika ir lietišķs. Ar labi koordinētām kustībām viņš veikli iemet ūdenī makšķeri un pēc mirkļa izvelk sudrabainu zivteli. “Raudiņa,” zēns lietpratīgi nosaka un lomu saudzīgi ieliek caurspīdīgā maisiņā. Nākamais makšķeres atvēziens ir tikpat veiksmīgs. Upes asaris. Zivis es nepazīstu, tādēļ pilnīgi uzticos jaunā eksperta sacītajam.
Zēns mani ir ieintriģējis, labprāt ar viņu parunātos, bet baidos uzdot pieauguša cilvēka bezkaislīgus jautājumus, lai neiztraucētu epizodes noskaņu. Jo man piepeši ir izdevies sevi identificēt ar mazo puiku. Gluži kā vecas filmas kadrā redzu sevi dzidrā un straujā upītē ar rokām tvarstot sapalus. Ir atgriezusies toreizējā ūdens smarža, atceros pat lapotnes atspīdumu ņirbu uz slapjajiem akmeņiem.
Šķiet, zēns ir gaidījis manu iesaistīšanos svarīgajā makšķerēšanas notikumā, kad esmu viņa meistarības vienīgā lieciniece. “Es makšķerēju sava kaķa dēļ. Viņš ir liels, ļoti skaists, ēd visu, bet zivis ir īpaša delikatese. Reizi divās dienās es cenšos kaķi iepriecināt. Šajā vietiņā zivis ķeras daudz labāk nekā citur. Es vēl neesmu tāds meistars kā mans lielais brālis, kuram makšķerēšanā ļoti labi veicas,” priecīgi satraukts stāsta puika.
“Vai es nebēdājos, ka noķertās zivis nomirst?” manu jautājumu vēlreiz skaļi atkārto zēns un ietur pauzi. Es jau redzu, ka ir žēl… Tad makšķernieks varonīgi saņemas un stingri nosaka: “Kaķa laime tomēr man ir svarīgāka.”
Kad zēns aiziet uz nākamo līcīti, es grāmatu nolieku malā, lai gan tajā ir publicētas izcilas esejas. Katrs īsais stāstiņš vēsta par kādu ikdienas epizodi, atverot apziņas nekontrolētus vārtus, kad sevi var ieraudzīt kā spoguļattēlā ārpus laika un aizspriedumiem. Tā ir nesašķeltā pasaules un dabas izjūta, kas piemīt bērniem un ko tikai ļoti reti izdodas saglabāt pieaugušajiem. Šī diena man ir mācījusi vairāk nodoties vērošanai, jo pat vislabākās grāmatas nespēj aizstāt dzīves nepastarpinātu izjūtu, tās garšu.
