Izdzirdot vārdu Polija, daudzi šo valsti uzskata par neērtu šķērsli ceļojumam uz Eiropu. Tā nedomāja divi vēsturnieki un viņu līdzbraucēji, kas devās ceļā ar vieglo automašīnu, lai iepazītu šo zemi.
Izdzirdot vārdu Polija, daudzi šo valsti uzskata par neērtu šķērsli ceļojumam uz Eiropu. Tā nedomāja divi vēsturnieki un viņu līdzbraucēji, kas devās ceļā ar vieglo automašīnu, lai iepazītu šo zemi.
Jau Bauskā bijām vienojušies, ka Polijā uzturēsimies četras dienas un mēģināsim iepazīties ar dažiem nozīmīgākajiem vēstures pieminekļiem.
Vecpilsētas noskaņas
Ceļojumu sākām tumsā, lai dažās stundās nakts melnumā šķērsotu Lietuvu un jau gaismā brauktu pa Polijas ceļiem līdz galvaspilsētai Varšavai un tālāk līdz Polijas karaļu pilsētai Krakovai. Varšava mūsu uzmanību nesaistīja, jo Otrā pasaules kara gados tā gandrīz pilnībā tika nopostīta un pēc tam atjaunota bez vēsturiskā autentiskuma. Krakova bija pirmās dienas galamērķis. Hostelī tās tuvumā izvēlējāmies naktsmītni par aptuveni pieciem latiem no personas. llgstošā sausuma dēļ laiku pa laikam krānos pazuda ūdens, par ko saimnieki atvainojās.
Pirmās dienas vakarā izbaudījām Krakovas vecpilsētas noskaņas – Vavelas pils (Polijas karaļu rezidence), pastaiga pa Rātslaukumu, alus kauss kādā no daudzajiem ielu krodziņiem un vēl šis tas, kas, domājams, pazīstams arī tiem, kam šeit nācies pavadīt “dīkstāvi”.
Šausmu vēstures liecība
Nākamās dienas rīts sākās ar netālo klinšu un alu iepriekš neplānotu apmeklējumu. Tad brauciens uz apmēram 70 kilometru tālo Osvencimu, kur 1940. gadā ierīkota lielākā nacistu nāves nometne, kas vairāk pazīstama pēc tās vāciskā nosaukuma – Aušvica. Šīs pilsētas tuvumā nacistu izveidotā nometņu kompleksa kopējā platība pārsniedz vairākus simtus hektāru. Nāves nometnes “Aušvica II – Birkenava” platība vien ir 175 hektāri. Tajā nāvei nolemto attransportēšanai bija ierīkots pat dzelzceļa atzars, kas ir pilnībā saglabājies. Nometnes teritorijā atradās četras krematorijas un turpat līdzās arī gāzes kameras.
Lai pilnībā iepazītos ar šo nāves industriju (visu nometņu apmeklējums ir par brīvu), būtu nepieciešams krietni vien vairāk laika nekā tās dažas stundas, ko pavadījām divās nometnēs – Mazajā jeb Darba nometnē un “Aušvicā II – Birkenavā”. Šajā nāves industrijā nogalināto cilvēku skaits pārsniedz vienu miljonu. Bijušo nometņu teritorija tagad ir ne tikai muzeji, bet arī piemiņas memoriāli. Par to nemitīgi tiek atgādināts gan daudzajās piktogrammās (tās, piemēram, norāda apmeklētājiem ievērot klusumu) un ekspozīcijās, gan arī piemiņas vietās (piemēram, karātavu vietā, pie nošaušanas sienas, “Nāves korpusā”, kur ieslodzītie par dažādiem noteiktā režīma pārkāpumiem tika pakļauti prātam neaptveramām spīdzināšanām un mocībām, restaurētajā gāzes kamerā, pie krematorijas krāsnīm u. c.), kur redzami ziedi un degošas svecītes.
Tatru virzienā
Pametot šo necilvēcības un šausmu vēstures liecību, kas iekļauta UNESCO pasaules kultūras aizsargājamā mantojuma sarakstā, nolēmām doties Tatru kalnu virzienā, lai priecātos par dabas jaukumiem. Gandrīz vai nemanot nonācām Slovākijas pierobežā un ļāvāmies kārdinājumam iebraukt arī šajā valstī. Pāris slovāku alus kausi karstajā novakarē deva atspirdzinājumu atpakaļceļam.
Nākamajā rītā devāmies uz Polijas ziemeļiem – uz kādreizējo Austrumprūsiju. Apmēram 700 kilometru garais ceļš līdz Hanzas pilsētai Gdaņskai tika pievarēts vakarpusē. Gdaņskas galveno apskati atlikām uz trešās ceļojuma dienas rītu, kas sākās ar kāpienu Sv. Marijas katedrāles vairāk nekā 400 pakāpienu augstajā tornī. No turienes ir brīnišķīgs skats uz vienu no savulaik varenākajām Hanzas ostas pilsētām ar vācisko nosaukumu Danciga, kas kādreiz bija varenāka un bagātāka par Rīgu. Par bijušo varenību liecina vecpilsētas plašums, arī lielais un plašais Rātslaukums, kura vienā malā pāri visām pilsētas ēkām slejas rātsnams ar augsto torni.
Uz biļetes – norādes
Autosastrēgums aizkavē ierašanos Vācu ordeņa pilī Malborkā (Marienburgā), kuras teritorija ar vairākām priekšpilīm un nocietinājumiem aptver apmēram 20 hektāru. Diviem profesionāliem vēsturniekiem un viņu līdzbraucējiem gida pakalpojumi nebija nepieciešami. Uz “parasta” pils apmeklētāja biļetes ir maršruta shēma un norāde, ka pilnīgai pils apskatei nepieciešamas trīs četras stundas. Tajās arī iekļāvāmies. No majestātiskās pils vēstures unikāli ir fakti, ka pils tās pastāvēšanas laikā nekad nav tikusi ieņemta, tikai 1945. gada sākumā (Otrā pasaules kara noslēgumā) aviācijas uzlidojumu laikā tā pamatīgi sagrauta, bet pēc kara profesionāli atjaunota, un nu ir kļuvusi par vienu no apmeklētākajiem Polijas tūrisma objektiem.
Atpakaļceļā uz Latviju nedaudz nožēlojām, ka tik īsā laikā bijām saplānojuši pārāk daudz… Neredzēta palika Kurzemes hercogistes pēdējā hercoga Pētera Bīrona Sagānas pils un arī Ādolfa Hitlera slepenā mītne – “Vilku midzenis” Austrumprūsijā. Četriem ceļotājiem no Bauskas Polija joprojām paliks valsts, kurā ir vērts atgriezties.
