“Circle K”: Degvielas patēriņš turpinās lēnām augt

Baltijas degvielas tirgū tuvākajā laikā lielas izmaiņas nav paredzamas un, ja neskaita pandēmijas laiku, tad gadu no gada degvielas patēriņš lēnām aug, intervijā aģentūrai LETA sacīja “Circle K” Baltijas viceprezidents Skirmants Mačuks (Skirmantas Mačiukas), kurš kopš pagājušā gada vada uzņēmuma Baltijas vadības komandu. Praksē ir arī izrādījies, ka nemaz tik vienkāršs nav elektroauto uzlādes tirgus, un pārmaiņas, par kurām vēl pirms dažiem gadiem plaši tika runāts, nenotiek viegli. Savukārt, runājot par konkurenci degvielas tirgu, viņš uzsver, ka ir diezgan pārliecināts par konsolidāciju Baltijas valstīs nākotnē, jo uzņēmumiem šajā biznesā ir jāiegulda lielas investīcijas.

Kāds šis gads ir Baltijas valstu degvielas tirgū, un kādas varētu būt izmaiņas?

Es nedomāju, ka ir gaidāmas kādas milzīgas izmaiņas, īpaši, ja skatāmies uz Lietuvas un Latvijas ekonomisko situāciju. Tā uzlabojas, un tirgū ir vairāk optimisma. Inflācija samazinās, patērētāju gaidas ir optimistiskākas. Vienīgi Igaunijā valda zināms pesimisms.

Degvielas tirgus gadu no gada lēnām aug ekonomikas attīstības dēļ, izņēmums bija tikai pandēmijas gadi. Tāpēc es teiktu, ka arī šogad situācija būs līdzīga un tas varētu mainīties tikai tad, ja radīsies kādas neparedzamas situācijas, ko ir ļoti grūti prognozēt. Tomēr, ja mēs runājam par īstermiņa periodu, tad es neparedzu, ka kaut kas varētu ietekmēt Baltijas valstu degvielas tirgu. Cilvēki visdrīzāk nebrauks mazāk, patēriņam pat ir redzams pieaugums, autoparks strauji nemainīsies. Nākamgad gan varētu būt izmaiņas akcīzes nodokļos, bet visdrīzāk ne kardinālas. Patērētāju pārliecības indekss Lietuvā ir pozitīvs, Latvijā tas vairāk svārstās ap nulli, Igaunijā ir negatīvs. Tomēr tās nav lielas izmaiņas.

Tāpēc es teiktu, ka Baltijas valstīs degvielas tirgū kopumā vairāk valda optimisms, it īpaši privātpersonu segmentā. Arī industriālo patērētāju pusē mēs redzam atgriešanos pie kādreizējiem patēriņa apjomiem, it īpaši pēc diezgan grūtā pagājušā gada, kas īpaši bija redzams mežrūpniecībā.

Kādas ir prognozes par situāciju ilgtermiņā, jo demogrāfiskā situācija nav spīdoša nevienā Baltijas valstī, jaunās automašīnas kļūst arvien ekonomiskākas?

Tāda situācija ir jau vismaz desmit gadus, bet degvielas patēriņš vienalga pamazām aug, ja neskaitām pandēmijas laiku. Tas nozīmē, ka ekonomika ir diezgan veselīga. Jā, ir redzama neliela pārbīde uz industriālo klientu patēriņa pusi, ko arī var skaidrot ar ekonomisko attīstību.

Kā jau jūs minējāt, automašīnas kļūst ekonomiskākas, parādās arvien vairāk elektroauto, ir jārēķinās ar demogrāfisko situāciju, lai gan man jāpiezīmē, ka Lietuvā pērn bija vairāk imigrantu nekā emigrantu. Tas viss var ietekmēt pieprasījumu pēc degvielas ilgtermiņā, tomēr, cik gadu būs nepieciešams, lai šī ietekme parādītos patēriņā, ir ļoti grūti prognozēt.

Piemēram, nu jau vairāk nekā desmit gadus mēs sekojam tam, kā situāciju ietekmē elektroauto Norvēģijā, jo tur 2012.gadā mēs uzbūvējām pirmo elektromobiļu uzlādes punktu. Es atceros, ka pirmās prognozes bija, ka 2025.gadā notiks lūzums un degvielas patēriņš būtiski samazināsies. Nekas tāds nenotiek. Ar to es negribu teikt, ka visas izmaiņas ir atliktas, bet praksē ir izrādījies, ka tas nav nemaz tik vienkāršs tirgus. Norvēģijā elektroauto iegāde ir ļoti subsidēta un atbalstīta, ir liels skaits pārdoto elektromobiļu, bet degvielas patēriņš ir samazinājies vien par 10-15%. Tās nav kritiskas pārmaiņas. Savukārt Lietuvā, Latvijā un Igaunijā mēs runājam vien par dažiem tūkstošiem elektroauto, un pēdējie dati pat liecina, ka to pārdošanas apjomi samazinās, izņemot Igauniju, kur ir neliels pieaugums. Protams, daudz ir atkarīgs no valdību lēmumiem un likumdošanas, iespējams, tirgū ienāks vēl kādas jaunas tehnoloģijas, bet pagaidām lielas izmaiņas nav redzamas. Straujākas pārmaiņas mēs varam sagaidīt sabiedriskā transporta segmentā, jo ir redzams, ka vairākas pilsētas lūkojas uz iespējām dažādot savus autobusu parkus, bet tā ir maza daļa no kopējā patēriņa. Līdz ar to, kamēr nebūs tiešām lielu subsīdiju vai lielu strukturālu izmaiņu, visdrīzāk nekas būtiski nemainīsies.

Piemēram, ir redzams tas, ka elektrības tīklu izbūve, lai nodrošinātu elektroauto uzlādi, ir diezgan dārga. Arī elektrības cenas ir svārstīgas. Arī pašu elektroauto tehnoloģijām joprojām vēl ir nepieciešama pilnveide.

Tāpat pārfrāzējot labi zināmo teicienu – baumas par fosilo degvielu nāvi ir pārspīlētas?

Es pieņemu, ka tas nenotiks manas dzīves laikā. Kaut kad gan tas jebkurā gadījumā notiks, jo būs mirklis, kad jūs vairs nevarēsiet iegūt izejvielas. Man gribētos, lai pāreja notiek pēc iespējas ātrāk, bet, kad tieši, ir ļoti grūti paredzēt. Šai pārejai jebkurā gadījumā ir jābūt ilgtspējīgai, pretējā gadījumā ekonomika sabruks. Mūsu dabai, mūsu Zemei, protams, būtu vajadzīgs, lai mēs izmantojam vairāk ilgtspējīgus enerģijas avotus, nevis fosilos, bet mēs jau redzam, ka tas nav tik vienkārši. Pirms trim četriem gadiem visi runāja par elektromobiļiem, lielām pārmaiņām, bet tas nenotiek tik viegli. Tie paši elektrotīkli tam nav pietiekami labi sagatavoti, ir jāizmanto baterijas, kurām ir vajadzīgi materiāli, kas nav tik vienkārši iegūstami, ar vienu uzlādi nobraucamais attālums vēl nav pietiekami labs, tādēļ elektroauto tirgū vēl īsti neparādās kravas automašīnas. Piemēram, Lietuvā mēs pašlaik redzam dažas elektriskās kravas automašīnas, kuras braukā 20 kilometru rādiusā ap lādētāju. Protams, šādas mašīnas var izmantot tādās pilsētas kā Rīga vai Viļņa, bet tas nebūs liels skaits. Tas viss ir pietiekami sarežģīti.

Kādi ir “Circle K” plāni attiecībā uz elektromobiļu uzlādi?

Igaunijā mums jau ir uzbūvēts diezgan daudz lādētāju. Kāpēc mēs tik strauji neattīstāmies Latvijā un Lietuvā? Investīcijām ir jāatmaksājas. Jūs nevarat vienkārši investēt un tad gaidīt, ka tas kaut kad notiks, jo mainās arī lādētāju tehnoloģijas. Mēs varam paskatīties kaut vai uz lādētājiem, kas tika izbūvēti pirms pieciem trim gadiem, – šodien neviens negrib stāvēt un gaidīt trīs stundas, kamēr auto būs uzlādēts.

Mēs koncentrējamies tikai uz lieljaudas lādētājiem. Piemēram, Lietuvā vienā vietā tāda izbūvei mēs gaidījām pusgadu, lai saņemtu visus apstiprinājumus un atļaujas. Es zinu, ka arī Latvijā tas nav tik vienkārši. Tāpat man ir jānorāda, ka fiskālā politika Lietuvā un Latvijā ir atšķirīga no Igaunijas un Eiropas kopumā. Kaut kā mēs joprojām negribam uzticēties uzņēmējiem, viss ir salīdzinoši birokrātiski, un tas prasa laiku. Kopumā Lietuvā un Latvijā mēs pašlaik esam tajā attīstības posmā, ka gatavojam vietas, gatavojam atļaujas, un, kad mēs redzēsim, ka ir ekonomisks pamatojums lieljaudas uzlādes punktu izbūvei, mēs to darīsim. Pašlaik mums ir izveidoti uzlādes punkti partnerībā ar “Latvenergo”, Igaunijas “Enefit” un citiem, mums ir arī partnerība ar “Ionity”, tādēļ Latvijā un Lietuvā mēs pašlaik būvējam lādētājus šo partnerību ietvaros. Arī mūsu pašu tīkls noteikti tiks attīstīts, un tam ir sagatavotas investīcijas.

Vai uzlādes punktus veidosiet tikai savās degvielas uzpildes stacijās (DUS) vai esat gatavi arī doties ārpus tām?

Ja lūkojamies uz jau pieminēto Norvēģiju, mums ir trīs virzieni, kas, visticamāk, tiks izmantoti arī Baltijā. Igaunijā mēs sākām ar lādētāju izbūvi savās DUS, un arī Lietuvā un Latvijā mēs tos būvējam savās stacijās. Norvēģijā, kur viss ir vairāk attīstīts, mums ir uzlādes punkti DUS, ir partnerībā ar lielākiem uzņēmumiem veidoti uzlādes punkti, piemēram, viņu autoparku stāvvietās, kā arī ir tā saucamie mājas uzlādes punkti, kurus pie savām dzīvesvietām var izmantot iedzīvotāji.

Baltijā mūsu DUS ir izvietotas tiešām ļoti labās vietās, tostarp uz galvenajiem ceļiem, tādēļ pašlaik mēs pamatā orientējamies uz uzlādes punktu veidošanu tur, jo zeme pieder mums un to ir daudz ātrāk un vienkāršāk izdarīt. Tāpat pie mūsu DUS ir pietiekami liela satiksmes plūsma.

Kā jūs vērtējat konkurenci šajā jomā, jo jūs vairs nekonkurējat tikai ar citiem degvielas tirgotājiem, bet arī ar elektrības kompānijām, veikaliem un birojiem, kuru autostāvvietās ir uzlādes iespējas, un pat mājsaimniecībām, kuras savus auto uzlādē mājās?

Jūs ziniet, pirms dažiem gadiem bija milzīgs optimisms tirgū un visi domāja, ka tas ir fantastisks bizness. Mēs vienkārši ejam un būvējam, jo mums ir elektrība. Patiesībā tas nav tik vienkārši, jo ieguldījumi ir lieli. Protams, ja jūs uzbūvējat 25 vai 50 kilovatu lēnās uzlādes punktu, ieguldījums nav tiks liels, bet tomēr jums ir vajadzīga zeme, jums joprojām ir vajadzīgs pieslēgums elektrotīklam. Tāpat lādētāju tehnoloģijas visu laiku uzlabojas un tiek modernizētas, uzlādes ātrums palielinās. Tādēļ tas nav tik vienkāršs bizness.

Jā, mēs konkurējam ar citiem, bet es redzu, ka lielākoties joprojām tiek ieguldīts lādētājos, kuri nodrošina salīdzinoši lēnu uzlādi. Protams, ja jūs dodaties uz tirdzniecības centru un pavadāt tur pāris stundas, tas der, tomēr lielākoties cilvēkiem nav tik daudz laika. Mūsu DUS elektroauto ir jāspēj uzlādēt 5, 10 vai 15 minūtēs, un to var paveikt tikai ar lieljaudas lādētājiem. Tas nozīmē, ka investīcijas ir diezgan lielas, un tāpēc tirgū nav tik daudz konkurentu, kuri spētu uzstādīt lieljaudas lādētājus. Vienlaikus jūs joprojām nevarat uzlādēt elektroauto divu minūšu laikā, kas ir nepieciešams, lai automašīnā ielietu degvielu, tādēļ apkārt ir jābūt infrastruktūrai, kur pavadīt arī tās 5-15 minūtes, – veikalam, kafejnīcai, tualetei, lai šo laiku var pavadīt lietderīgi.

Tādēļ, jā, konkurence ir liela, bet, kā jau minēju, katram ieguldījumam ir jāatmaksājas. Pagaidām mēs neredzam, ka tas ir bizness, kurš dotu labu ieguldījumu atdevi. Lai tā būtu, vienā vietā ir jābūt kādiem trīs četriem lādētājiem. Pašlaik mēs lielākoties redzam vienu lādētāju. Tas neatmaksājas.

Arī mēs nesagaidām, ka elektrība pilnībā aizstās mūsu ienākumus no degvielas tirdzniecības. Nē, šādu cerību nav. Tajā pašā laikā atšķirībā no degvielas tirdzniecības mēs varam darboties plašāk. Kā jau minēju, Norvēģijā mēs strādājam arī pie dzīvojamajām mājām, uzņēmumu teritorijās. Ar degvielu mēs to nevaram izdarīt, bet ar elektrību varam. Līdz ar to mēs meklējam dažādas iespējas, kas var aizstāt degvielas tirdzniecības samazinājumu nākotnē.

Ko jūs domājat par citām iespējām, kas tagad tiek pētītas un jau ienāk tirgū, piemēram, degviela, kas ražota no pārtikas atkritumiem, ūdeņraža tehnoloģijas?

Ziniet, pirmo reizi es izmēģināju automašīnu, kuru darbina ūdeņradis, laikam 2006.gadā. Diemžēl mēs redzam, ka šī tehnoloģija joprojām nav izstrādāta līdz pakāpei, ka to varētu lietot masveidīgi. Tāpat tagad ir ļoti populāri runāt par sašķidrināto dabasgāzi (LNG), cita veida gāzi utt. Tirgus nemainīsies, ja kāds ražos ūdeņradi vai ražos LNG, vai ko citu. Tirgus mainīsies, ja tiks ražotas automašīnas, kuras var ar to darbināt. Līdz šim es par to esmu dzirdējis tikai runas. Piemēram, “Porsche” teica, ka ražos ūdeņraža dzinēju, kas būs nākotne. Tomēr līdz šim ir bijis daudz runu, bet tirgū vēl nav nekā tāda, kas patiešām varētu mest izaicinājumu degvielai lielos apmēros.

Agrāk vai vēlāk šīs tehnoloģijas noteikti ienāks. Es arī domāju, ka elektrība ir tikai starpposms un ilgtermiņā, pēc 20 vai 30 gadiem, dominēs varbūt ūdeņradis, varbūt vēl kāda cita tehnoloģija. Tomēr visdrīzāk elektromobiļi ilgtermiņā nedominēs, jo arī tā nav nemaz tā videi draudzīgākā tehnoloģija, gan skatoties uz šo automašīnu ražošanai nepieciešamo, gan uz to, ka arī pati elektrība joprojām lielā mērā tiek ražota no neilgtspējīgiem resursiem.

Kā jūs vērtējat Eiropas Savienības zaļā kursa ietekmi uz jūsu nozari? Galu galā tagad arī daudzi Eiropas politiķi sāk atzīt, ka daudzi ieviešanas termiņi, kas ir iestrādāti regulās un direktīvās, nav reāli.

Jā, dažas no šīm normām nav iespējams sasniegt. To var izdarīt tikai tad, ja būtu ļoti drosmīga valdība, kas ieviestu dažus ļoti stingrus nodokļus, sodus utt. Tomēr, visticamāk, neviena valdība to nevēlas darīt, jo tas būs ļoti nepopulārs lēmums.

Tādēļ ļoti lielā mērā tas ir politisks jautājums, jo uz tirgus nosacījumiem daudzas no šīm prasībām būs ļoti grūti iedzīvināt, jo tas prasa lielas investīcijas. Pat skatoties uz pieejamību – vai mums ir pietiekami daudz izejvielu, vai mums ir pietiekami daudz ilgtspējīgu bioproduktu, vai mums ir tehnoloģijas, lai saražotu pietiekami daudz šādu produktu? Es domāju, ka tas nav tik vienkārši un cena par to ir diezgan augsta. Mēs Baltijā vēl neesam tik spēcīgas ekonomikas, lai to varētu atļauties. Tajā pašā laikā, protams, mums ir jārūpējas par dabu un klimata jautājumiem. Tāpēc es ceru, ka tiks atrasts kāds starpposma risinājums, kurā tiek mīkstinātas noteiktas prasības vai to ieviešanas termiņi un kas būs abpusēji izdevīgs vai vismaz nebūs tāds, kas rada pamatīgus zaudējumus vienai pusei.

Kādi faktori šogad varētu ietekmēt degvielas cenas?

Ziniet, tiem, kas strādā naftas un degvielas tirdzniecībā, ir tāds joks, ka, ja tev izdodas paredzēt cenu kaut vai ar 0,001% ticamību, tu esi ļoti labs tirgotājs. Ja kāds varētu paredzēt naftas cenas, tas būtu ļoti bagāts cilvēks.

Ja mēs lūkojamies uz ģeopolitisko situāciju, tad mēs dzīvojam ļoti grūtos laikos. Tagad ļoti ātri cenas var kāpt un var kristies. Tomēr ir redzams, ka tirgi savstarpēji līdzsvarojas. Piemēram, pēc sankciju noteikšanas Krievijai visi prognozēja, ka cenas pieaugs ļoti būtiski, bet tirgi un loģistikas ķēdes pēc kāda laika pielāgojās situācijai. Tāpēc es nedomāju, ka mēs atkal pieredzēsim situāciju, ka par barelu naftas ir jāmaksā 200 ASV dolāri vai vairāk nekā 100 ASV dolāri. Visdrīzāk cenas turpinās svārstīties ap 80, 85 ASV dolāriem par barelu naftas un šogad paliks šajā līmenī. Es arī īsti neredzu iespējas, ka tās varētu būtiski kristies, un es neredzu nekādus draudus, ka tās varētu būtiski augt. Izmaiņas varētu nest tikai kādas dabas kataklizmas, piemēram, ļoti auksta ziema, bet daudzas valstis jau ir guvušas mācību un veido uzkrājumus. Taču tas ir mans personīgais viedoklis, jo, kā jau es minēju, cenas prognozēt ir ļoti grūti.

Baltijas gadījumā degvielas cenas gan varētu ietekmēt valdību lēmumi. Piemēram, Lietuvā pašlaik notiek diskusijas, kā palielināt investīcijas aizsardzībā, un viens no ticamākajiem risinājumiem, kur iegūt papildu līdzekļus, ir no akcīzes nodokļiem, un tas var palielināt cenas. Tomēr šajā gadījumā mēs vienalga runājam par dažiem centiem par litru, tas nebūs cenu lēciens par vairākiem desmitiem centu litrā.

Pēc kara sākuma Ukrainā Baltijas valstis pieredzēja ļoti krasu inflācijas lēcienu un cenas daudzām precēm un pakalpojumiem joprojām nav būtiski kritušās. Vai jūs tādēļ redzat izmaiņas patērētāju uzvedībā un paradumos?

Inflācija, protams, mūsu valstis skāra ļoti smagi, bet es domāju, ka tagad cilvēki jau ir tam pielāgojušies. Sākumā tas tiešām bija šokējoši, jo redzēt 20-22% inflāciju… Turklāt tas tiešām bija gandrīz tikai mūsu valstīs, jo Eiropā vidēji inflācijas kāpums bija mazāks.

Ja mēs runājam par degvielu, tad mēs redzam patērētājus, kuri degvielu uzpilda par noteiktu summu, un, ja degviela kādā brīdī maksā dārgāk, viņi uzpilda mazāk litru. Tas nozīmē, ka viņu ikmēneša budžetā ir paredzēti, piemēram, 50 eiro degvielai, un tas ir viss, vairāk naudas šim mērķim viņiem nav, un, ja cena ir augstāka, tad viņi brauc mazāk. Tomēr ir arī redzami dati, kas liecina, ka patērētāju pārliecība tagad ir optimistiskāka. Tāpēc mēs ceram, ka periods, kad inflācijai bija liela ietekme, ir pagājis, cenas ir stabilizējušās un iespējams samazināsies.

Mēs šo cenu kāpumu izjutām ļoti skaudri, jo mēs nepārdodam maizi, pienu vai olas, kas ir pirmās nepieciešamības preces un kuras pirks jebkurā gadījumā. Tādēļ patiešām ceram, ka cenu kāpuma periods ir aiz muguras. Mēs arī nepārtraukti domājam, kā paplašināt savu veikalu sortimentu, jo veikali ir mūsu nākotnes bizness. Mēs jau runājām, ka degvielas tirdzniecības apjomi kādā mirklī var sākt mazināties, tādēļ veikali, kafejnīcas, automazgātuves un citi pakalpojumi ir jomas, kurās mēs ieguldām pat grūtos laikos. Mēs vēlamies būt pirmā izvēle uz ceļa. Jau pirms vairākiem gadiem definējām, ka mēs nevēlamies būt benzīntanks, kurā var nopirkt arī ēdienu, mēs vēlamies būt vieta, kura nodrošina uz ceļa nepieciešamo servisu un arī degvielu. Mēs attīstāmies šajā virzienā.

Runājot par tirdzniecību, Saeimā, skatot izmaiņas Alkohola tirdzniecības likumā, kārtējo reizi notika diskusijas, vai DUS ir vieta, kurā vajadzētu pārdot alkoholu. Lēmums par ierobežojumiem netika pieņemts, tomēr kāds ir jūsu viedoklis par to?

Ja reiz alkohols ir pieejams tirdzniecībā, tad tam ir jābūt pieejamam tirdzniecībā. Es pilnībā piekrītu, ka ir jābūt alkohola tirdzniecības noteikumiem, bet tiem ir jābūt vienādiem visiem tirgotājiem. Jā, DUS iegriežas cilvēki, kuri brauc ar automašīnām, taču arī uz “Lidl”, “Rimi” vai “Maxima” daudzi brauc iepirkties ar automašīnām. Kāda tad ir atšķirība starp mums un viņiem? Es jebkurā gadījumā braucu ar mašīnu. Turklāt mūsu DUS ir vietas, kur, iespējams, ir visvairāk kameru uz kvadrātcentimetru. Mēs ļoti precīzi uzraugām DUS notiekošo un pievēršam lielu uzmanību drošībai. Tādēļ mēs ļoti viegli varam pārbaudīt, vai persona drīkst vai nedrīkst pirkt alkoholu.

Piemēram, Lietuvā ir noteikts, ka DUS nedrīkst pārdot alkoholu, bet tādēļ nav redzami nekādi uzlabojumi. DUS vispār tiek pārdoti aptuveni 3-4% no kopējā pārdotā alkohola daudzuma. Tas ir ļoti mazs apjoms, bet mēs vēlamies, lai regulējums ir vienlīdzīgs attiecībā pret visiem tirgus dalībniekiem. Ja jūs aizliedzat alkohola tirdzniecību DUS, tad tā būtu jāaizliedz arī citās tirdzniecības vietās, uz kurām cilvēki brauc ar automašīnām.

Kā jūs vērtējat konkurences situāciju Baltijas valstīs degvielas tirgū? Vai tirgū vēl varētu kāds ienākt, jo ir tīkli, kas pašlaik darbojas tikai vienā vai divās Baltijas valstīs?

Tas ir brīvs tirgus, un ikviens var ienākt un iziet. Tomēr tas prasa lielus ieguldījumus, jo nopirkt kādu vietu un uzbūvēt tajā DUS nav lēti, ir regulācijas un noteikumi, kas jāievēro. Turklāt Baltijas valstīs tirgus ir diezgan fragmentēts. Piemēram, Igaunijā ir piecas lielas degvielas tirdzniecības ķēdes.

Visiem ir jāinvestē, visiem ir jāievēro noteikumi, jāatbilst vides aizsardzības prasībām, tas vairs nav tik viegls bizness kā kādreiz. Ja būsim ļoti precīzi, pēc dažiem gadiem kādam vai kādiem var būt ļoti grūti izdzīvot, jo šajā biznesā ir jāiegulda patiešām daudz līdzekļu. Tāpēc es esmu diezgan pārliecināts, ka mūsu valstīs notiks konsolidācija. Mēs joprojām varam redzēt DUS, kuros iebraucot var rasties jautājumi, vai viņi tiešām izpilda visas prasības, kas attiecas uz vidi un drošību. Es ne uz vienu nenorādu, bet šis bizness, ja tas patiešām ir videi drošs, prasa diezgan lielus ieguldījumus. Mēs ieguldām miljonus tikai iekārtu modernizācijā. Ne attīstībā, ne jaunu objektu būvniecībai, bet tikai iekārtu modernizācijā, lai tās atbilstu visiem tiesību aktiem un lai ar tām būtu droši strādāt un tās lietot. Tāpēc varētu notikt konsolidācija. Vai tie būs vietējie tirgus dalībnieki, kas cits citu pērk, vai varētu ienākt kāds no malas… Biznesā vienmēr notiek sarunas, un, ja kāds var piedāvāt labu cenu, tad darījumi var notikt.

Vai “Circle K” domā par kāda konkurenta iegādi?

Mēs vienmēr domājam, kā paplašināties. Šis ir mūsu mājas tirgus. Mūsu īpašnieki ļoti nopietni uzlūko Baltijas valstis, neskatoties uz visiem draudiem un karu. Mēs saņemam investīcijas, kas mums ir vajadzīgas, jo Baltijas valstu tirgi vēl nav pilnībā attīstījušies, ja tos salīdzinām, piemēram, ar Skandināviju. Mēs joprojām redzam vietas, kurās var paplašināt darbību, un mēs plānojam veidot jaunus DUS Rīgā, Viļņā, Tallinā.

Par cik jūs plānojat palielināt “Circle K” DUS skaitu?

Daudz ir atkarīgs arī no atļaujām. Kopumā mums ir aptuveni desmit vietas, kurās mēs vēlamies uzbūvēt DUS, un tās vairāk vai mazāk vienmērīgi ir sadalītas pa visām Baltijas valstīm. Piemēram, Tallinā mēs jau esam sākuši vienas jaunas DUS celtniecības darbus. Latvijā ir trīs vietas, kurās mēs vēlamies saņemt celtniecības atļaujas, – viena Rīgā un pārējās Pierīgā. Lietuvā rudenī vajadzētu atklāt vienu rekonstruētu DUS, bet mēs vēlamies būvēt arī jaunus DUS. Faktiski tas, kas ierobežo mūsu tīkla izplešanos, ir nepieciešamo atļauju saņemšana, jo ir gadījumi, ka tas var prasīt pat gadus. Tāpēc es teicu, ka tas ir lielus ieguldījumus prasošs bizness un tas nav tik vienkārši kā pirms 20 gadiem.

Vai jūs domājat par izplešanos arī reģionos – mazākās pilsētās, blakus autoceļiem?

Jā, mēs domājam par lielajiem ceļiem. Ja ir kombinācija ar lielceļu un mazāku pilsētu, tad mūs tas interesē. Taču, ja runājam tikai par mazākām pilsētām… Es esmu dzimis netālu no Skaistkalnes, bet es ļoti šaubos, vai mēs būvēsim DUS Skaistkalnē vai Pakrojā Lietuvas pusē, jo 4000 iedzīvotāju nav tas daudzums, kas vajadzīgs DUS funkcionēšanai. Mēs meklējam vietas, kur ir vairāk nekā 6000-7000 iedzīvotāju.

Kādas ir “Circle K” šā gada finanšu rezultātu prognozes Baltijas valstīs?

Mēs augsim un mums ir ambīcijas augt par divciparu skaitli. Tā ir diezgan liela ambīcija, bet pēc trīs valstu uzņēmumu apvienošanas vienā mēs tam redzam potenciālu. Ir daudz laba, ko mums vienam no otra mācīties un ir laba sinerģija. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs Baltijā izveidojām vienu uzņēmumu, proti, lai paātrinātu izaugsmi.

Kādi ir lielākie ieguldījumi, ko esat plānojuši šogad?

Mēs pašlaik koncentrējamies uz automazgātuvju izveidi. Mēs ļoti paplašinām to tīklu Igaunijā, kā arī vēlamies paplašināties Latvijā un dažās Lietuvas pilsētās. Tāpat šajā finanšu gadā, kas sākās 1.maijā, mēs plānojam diezgan daudz ieguldīt kafijas un pārtikas tirdzniecībā. Tāpat, kā mēs redzam, laiks kļūst arvien karstāks, un mēs plānojam savos DUS uzlabot gaisa kondicionēšanas sistēmas. Puse no mūsu investīcijām šajā finanšu gadā tiks ieguldīta jaunu DUS veidošanā, puse – esošajos DUS, lai tos paplašinātu, ieviestu jaunus pakalpojumus un produktus, modernizētu iekārtas. Tostarp mēs ieguldām digitalizācijā. Klienti Latvijā drīzumā mūsu veikalos varēs izmantot pašapkalpošanās iespējas. Piemēram, ja ir vēlme iegādāties kafiju vai kaut ko no veikala, nevajadzēs gaidīt rindā pie kases, ja tāda būs izveidojusies. Mēs šīs iekārtas jau esam izmēģinājuši Igaunijā un Lietuvā, tagad tās parādīsies Latvijā.

Kopumā investīcijas sasniegs vairākus desmitus miljonus eiro.

Foto: TV3