Pavisam nesen tikos ar Latvijas Nacionālo karavīru biedrības un Kurzemes Brāļu kapu fonda valdes priekšsēdētāju Edgaru Skreiju.
Pavisam nesen tikos ar Latvijas Nacionālo karavīru biedrības un Kurzemes Brāļu kapu fonda valdes priekšsēdētāju Edgaru Skreiju. Izrādījās, ka viņš 1944. gada vasarā dienējis latviešu leģionā un pieredzējis karadarbību Bauskā. Viņš labprāt dalījās atmiņās.
Pagaidu apmešanās vieta – Bauska
1924. gadā dzimušais E. Skreija 1943. gadā pabeidza Valsts arodu skolu kā mehāniķis, tad sekoja karadienests. Bauskā viņš pabija no 1944. gada aprīļa līdz tā paša gada augusta beigām. Kad vēl frontes līnija nebija sasniegusi Latvijas teritoriju, Zemgalē atradās Latviešu leģiona 15. divīzijas papildinājumu brigāde, tās štābs darbojās Jelgavā, bijušās Pētera akadēmijas telpās. Savukārt Bauskā atradās bataljona štābs, tā sākotnējais novietojums bija Tirgus laukuma malā, tagadējā Kalna ielas 12. namā. Bataljona komandieris bija majors Melcers.
E. Skreijas dienesta pakāpe bija dižkareivis, viņam uzticēti bataljona komandiera šofera pienākumi, kuru veikšanai izmantojis “Fiat” vieglo automašīnu. Bataljona komandiera dzīvoklis atradies Pasta ielā 1, bet kareivji dzīvojuši vispirms tagadējā Bauskas 1. vidusskolas ēkā, bet vēlāk – tagadējā Bauskas pilsētas pamatskolas namā. Bataljonā ietilpa arī rotas, kuras bija izvietotas Iecavā, Ceraukstē un Saulainē.
Pirms karadarbības sākšanās Bauskas apkaimē, latviešu karavīri šeit veica apmācību kursu, kaujas pieredze bija tikai dažiem virsniekiem un instruktoriem. Brīvajā laikā karavīri izremontēja Pilsdārza restorāna telpas un tur ierīkoja karavīru klubu, pašiem bija savs orķestris, un klubā notika saviesīgi vakari ar vietējās publikas līdzdalību. 1944. gada Līgosvētkus nosvinējuši Saulainē, un tad jau bijis dzirdams tāls karadarbības troksnis (tad Sarkanā armija sāka savu lieluzbrukumu Baltkrievijā, un fronte caur Lietuvas teritoriju tuvojās Bauskai).
Tiekas ar ģenerālfeldmaršalu
Interesanta epizode Bauskā notikusi 26. jūlijā, kad Sarkanā armija bija nonākusi jau līdz Latvijas dienvidu robežai. Agrā pēcpusdienā virs Bauskas dažus lokus apmeta vācu “Štorh” lidmašīna un nolaidās laukā aiz Mēmeles tilta. Bataljona komandieris zinājis, ka gaidāms augsts viesis, un devies ar ziņojumu lidmašīnas virzienā. Satikšanās notikusi uz Mēmeles tilta, un augstais viesis bijis vācu armijas grupas “Centrs” virspavēlnieks ģenerālfeldmaršals Valters Models, kurš inspicējis tuvējās frontes aizmuguri, apmeklējot tās vietas, kurās būtu iespējams apturēt pretinieku straujo uzbrukumu. Kā atceras aculiecinieks E. Skreija, tad majors Melcers, kurš parasti bijis stingrs un trenkājis padotos, ģenerālfeldmaršala priekšā izskatījies pēc tāda kā puišeļa… Majors savā ziņojumā par faktisko situāciju pieminējis sabotāžu, jo katram prettanku lielgabalam esot tikai pa trim šāviņiem.
Pēc šīs tikšanās ģenerālfeldmaršals V. Models aizlidojis, bet E. Skreija vedis bataljona komandieri uz brigādes štābu Jelgavā. Tieši tad sācies pirmais krievu uzlidojums Jelgavai. Tajā pašā dienā nācies braukt arī uz Rīgu pēc munīcijas, un pat galvaspilsētā varējis redzēt melnus dūmus, kas vēstīja par Jelgavas degšanu. Rīgā gan viss tobrīd bijis mierīgi, nekas vēl nav liecinājis par frontes tuvošanos.
Uzspridzināts Mēmeles tilts
Turpmāko cīņu laikā Bauskā bataljona komandieris bija majors Rubenis. Viņa padotībā nodotas arī divas leģionāru veselības rotas (karavīri, kas pēc izveseļošanās vēl kādu laiku netika nosūtīti uz savu karaspēka daļu) no Rundāles. Šo latviešu leģionāru vienību sauca par Atsevišķo bataljonu, un tas iesaistījās Bauskas aizstāvēšanas kaujās. Štābs tika pārcelts uz Lodiņa alus brūža teritoriju, tas atradās tagadējā Rīgas ielas 39a namā. Kā atceras E. Skreija, tad štāba kareivji uz brūža jumta mēģinājuši ar krievu prettanku šauteni sagaidīt un notriekt kādu sarkanzvaigžņoto lidmašīnu, kas bieži riņķoja virs pilsētas, bet tas nav izdevies.
Kādu dienu pa Rīgas un Kalna ielu uz kaujas lauku aizbraukuši ap 18 vācu tanki, vēlāk tie atgriezušies, un uz tiem sēdējuši daudzi sagūstīti sarkanarmieši. Viņi esot sagūstīti kādā labības laukā, kur tie slēpušies, bet vācieši viņus apšaudījuši ar četrstobru zenītložmetēju. Bijis daudz kritušo, pārējie padevušies gūstā. Domājams, ka tas notika 19. augustā, kad pilsētā ielauzās padomju soda bataljons, bet prettriecienā tas tika sakauts. Tajā pašā dienā priekšlaikus tika uzspridzināts Mēmeles tilts, tāpēc turpmāk E. Skreija ar savu “Fiat” automašīnu izmantojis pontonu tiltu, kas atradās tagadējā Mēmeles trošu tiltiņa vietā. Nedaudz tālāk, uz augšu pa Mēmeli, atradies vācu sapieru uzbūvēts pamatīgs koka tilts, pār kuru braukuši arī smagie tanki.
Augusta beigās viss Atsevišķais bataljons devās uz Iecavas staciju, no turienes ar vilcienu caur Rīgu tika nosūtīts uz Vidzemes kauju laukiem pie Cesvaines. Turpmāk šis bataljons bija latviešu leģiona 19. divīzijas 44. pulka 2. bataljons un piedalījās gan smagajās Mores kaujās, gan arī “Kurzemes cietokšņa” aizstāvēšanā, līdz pat kapitulācijai.
