Labības iepircēji šogad atkal nepieņem dažas kviešu kravas, jo graudi ir tumši un smaržo pēc iebojāta siļķu sālījuma.
Labības iepircēji šogad atkal nepieņem dažas kviešu kravas, jo graudi ir tumši un smaržo pēc iebojāta siļķu sālījuma. Iemesls šīm pazīmēm ir kviešu cietās melnplaukas izplatība.
Tumšu krāsu var piešķirt arī melnais pelējums, kas parasti parādās mitrā laikā, kad graudu nobriešana tuvojas beigām – vārpas, arī lapas, lapu makstis un stiebri pārklājas ar izteikti tumšu apsarmi. Iemeslu tumšiem graudiem var noteikt ar mikroskopu, apskatot noskalotās sporas.
Izplatās ar sēklu
Kviešu cietās melnplaukas ierosinātāju inficētie augi vairāk cero, bet to augums ir par 25 – 30 procentiem mazāks nekā veseliem augiem. Saslimušie augi ilgāk turas zaļi, novākšanas laikā slimās vārpas nav nokarenas, bet stāv stāvus un izskatās izspūrušas. Inficētās vārpās parasti saslimst visi graudi, retāk daļa graudu ir veseli. Cietā melnplauka iznīcina graudu saturu, pārvēršot to melnā sporu masā. Grauda apvalks ir zilgani blāvs, bez dabiskā spīduma. Viens grauds satur aptuveni četrus miljonus melnplaukas sporu.
Kviešu cietā melnplauka izplatās ar sēklu. Labību novācot, kuļot, kaltējot, grauda apvalks saplīst un sporas izsējas, pielīp veseliem graudiem, ar sēklu nonāk augsnē, dīgst reizē ar sēklu un inficē jaunos asnus. Infekciju var radīt arī sporas, kas rudenī, labību novācot, izput uz lauka. Šī augu slimība samazina graudu ražu.
Kviešu milti, kas satur melnplauku sporu piejaukumu, ir tumši un mazvērtīgi. Kviešu cietās melnplaukas sporas pārtikā var bojāt izskatu, bet tās neapdraud ne cilvēku, ne dzīvnieku veselību.
Ilgi saglabā dzīvotspēju
Latvijā šī augu slimība novērojama vairāk vai mazāk katru gadu, jo ne vienmēr iesēj kvalitatīvi kodinātu sēklu. Līdz šim Latvijā parasti tika konstatēta cietā melnplauka Tilletia caries. Dienvidu apgabalos izplatīta arī cietā melnplauka Tilletia foetida.
Ja arī kviešu sēklas ir pareizi kodinātas, bet novāktajos graudos novēro melnplauku, ir pamats domāt, ka augi inficējušies ar kviešu pundurmelnplauku (Tilletia controversa). To ierosina sēne Tilletia controversa. Kviešu pundurmelnplauka ir sastopama vairākās Eiropas valstīs – Itālijā, Vācijā, Austrijā, Zviedrijā, Čehijā, Slovākijā, Krievijā, kā arī Ziemeļamerikas, Dienvidamerikas, Āfrikas un Āzijas valstīs. Slimības nosaukums izteic, ka viena no pazīmēm ir ievērojama augu atpalikšana augumā. Simptomi ir ļoti līdzīgi tiem, ko izraisa cietā melnplauka Tilletia caries.
Teliosporas dīgst augsnes virskārtā un inficē sējumus kultūrauga 2. – 3. lapu stadijā. Optimālā sporu dīgšanas un augu inficēšanās temperatūra ir +1, +8 grādi. Inficēšanās var notikt arī zem sniega segas, ja augsne nav sasalusi.
Iespējami vairāku Gramineae dzimtas augu (graudzāļu, ieskaitot vārpatu, rudzu, miežu) inficēšanās gadījumi. Kaut arī slimība var izplatīties ar sēklām, nozīmīgākais inficēšanās avots ir augsne, kur sporas var saglabāt dzīvotspēju 3 – 10 gadu.
Svarīgākais – kodināšana
Galvenais kviešu cieto melnplauku (Tilletia caries, Tilletia foetida) novēršanas paņēmiens ir sēklas kvalitatīva kodināšana pirms sējas. Ļoti vēlams sēklu atputekļot, lai kodne nokļūtu uz graudapvalka.
Visas Latvijā ziemas kviešiem reģistrētās kodnes efektīvi ierobežo cietās melnplaukas (Tilletia caries, Tilletia foetida) – Baritons 075 s. k., Baitāns Universāls 094 š. k., Kemikars T s. k., Kinto s. k., Maksims 025 s. k., Maksims ekstra 50 s. k. Maksims stārs 025 š. k., Panoktīns 35 š. k., Premis 25 s. k., Raksils ekstra 515 š. k., Vincits s. k. un Vitavakss 200 FF s. k.
Kviešu pundurmelnplaukas (Tilletia controversa) ierobežošanai jāizvēlas pret kviešu pundurmelnplauku izturīgas ziemas kviešu šķirnes. Ja atkārtoti sēj ziemas kviešus, nav ieteicama tikai augsnes minimālā apstrāde. No Latvijā reģistrētām kodnēm kviešu pundurmelnplauku (Tilletia cotroversa) ierobežo Maksims ekstra 50 s. k.
Gatavojoties rudens sējai, ļoti liela uzmanība jāpievērš augu maiņai, sertificētas sēklas iegādei, kodņu izvēlei un kodināšanas kvalitātei. Tas ir ļoti svarīgi, sēklu iegādājoties ārvalstīs.
