Netālu no Vecumnieku Vecā ezera Līga Lauriņa un Imants Teteris meža malā iekārtojuši mājvietu, kas priecē gan pašu, gan ciemiņu acis.
Netālu no Vecumnieku Vecā ezera Līga Lauriņa un Imants Teteris meža malā iekārtojuši mājvietu, kas priecē gan pašu, gan ciemiņu acis. Vērtējot vides sakoptību Vecumniekos, Līgas un Imanta valdījums kļuvis par vienu no šī gada laureātiem.
Mītot pirtiņā
Vaicājot ceļu uz “Purviņiem”, gadījās dzirdēt, ka Līga un Imants dzīvojot pirtiņā. Viņi tam piekrīt, jo ēkas pirmajā stāvā joprojām ir pirts, ko viņi izmanto, – ģērbtuve, lāvas telpa, duša. “Pirts flīzētā, vēsā grīda man ļoti noder, arī floristikas darbus veidojot. Te ir izauklēti Ventspils ziedu paklāji, te ar skolas bērniem esam strādājuši, radot kompozīcijas no pļavu puķēm un augiem,” stāsta floriste Līga. Ģimene dzīvo otrajā stāvā, kas patiesībā ir viena telpa ar nosacīti nodalītu virtuves daļu. “Mums divatā ir ērti, un visam pietiek vietas,” atzīst Līga un Imants.
“Purviņi” atrodas meža malā, kas bijusi krūmājiem aizaugusi. Vējiem ir, kur ieskrieties, īpaši pavasarī to jūtot. “Sākums ir tēva raktais dīķis, ko esam paplašinājuši un padziļinājuši. Šī ūdenskrātuve arī ir ainavas centrs, pārējais pamazām veidojies ap to. Dīķī raženi aug sārtās ūdensrozes. Par tām saka – galva stalti izslieta, bet kājas dubļos,” tā Līga.
Atbrīvojot teritoriju no brikšņiem, mežs atbīdīts tālāk no mājas. Iekopts nedaudz zāliena. Pēc tam sagribējies kādu skujeni, kaut ko viegli kopjamu, stāsta Līga.
Mūžzaļie skujeņi ir no “Riekužām”. Tās ir mājas Vecumniekos, Klīvu pusē, kur kādam vīram bijusi kokaudzētava. Viņš jau citā saulē, bet lielākajā daļā Vecumnieku dārzu zaļo viņa darbs. Stādi bijuši spēcīgi, veselīgi. Līgas un Imanta dārzā tie ir četru formu kadiķīši, dzīvības koks, kāda īvīte, pacipreses.
“Iebrauc” ūdenī
“Gluži stihiski tas tomēr neradās. Vienu ziemu vakaros braukāju uz Saulaini, pie Māras Sietiņas mācījos ainavas veidošanu. Kursu beigās uz papīra bija jāuzliek mazs projektiņš, un tā jau bija mūsu mājas apkārtne.
Pirmā dobe bija krietni tuvāk dīķa malai nekā tagad. Taču pēc lietus stādījumi “iebrauca” ūdenī. Meklējām veidu, kā krastu nostiprināt. Dzinām zemē kārkla mietus, vijām cauri vicas. Mieti iesakņojās, un dīķa mala vairs nebruka.
Rožu dobe pie mājas sākās ar to, ka mana māsīca Astrīda, daiļdārzniece, kādas jubilejas reizē atveda divus rožu stādus. Dienvidu pusē tās labi augšot. No pirmajām gan vairs nav nekā, arī pagājusī ziema nebija labvēlīga rozēm, izsala vecākās,” stāsta Līga.
Labāk basiņām
Līga un Imants pat no ceļojumiem mājās nebrauc tukšām rokām. Tā izveidojusies ieceļotāju dobe, kur aug priedīte un zemā sudrabeglīte no Vācijas, mazais, zemei pieplakušais kadiķītis, kas audzis Norvēģijas fjordos. Te arī lielogu dzērvenes, mellenes, kā Līga joko – “Purviņu” mazais purviņš.
“Dālijas man ir kā jauka mīlestība. Patīk, ka dālijai zieds ir tāds pamanāms, skaisti izskatās pušķī. Visam, kas aug manā dārzā, jānoder darbam floristikā, lai jebkurā gadalaikā varu atrast, ko izmantot pušķim. Lai nav tāda tukšā laika vasarā, kad nekas nezied. Puķu dobēs lielākoties ziemcietes, krāsas cita citu nomaina,” dārzu un tā nozīmīgumu raksturo Līga.
Vasarā Līgas un Imanta dzīves telpa ir ārs. “Atbrauc pilsētas radi un draugi, met kurpes nost un saka – mēs labāk basiņām. Man tas ļoti patīk, ka viņi grib sajust, kā spēks nāk no zemes,” priecājas Līga, bet Imants piebilst – vairāk nekā trīs stundas pļaujamā laika!
