Kad dzīvoju Krievijā, dažkārt acīs dūrās nesakoptā vide – ceļmalas, kur pagadās izbērtie sadzīves atkritumi gan lauku ciematos, gan pilsētās.
Kad dzīvoju Krievijā, dažkārt acīs dūrās nesakoptā vide – ceļmalas, kur pagadās izbērtie sadzīves atkritumi gan lauku ciematos, gan pilsētās. Par latviešu, igauņu, lietuviešu, somu un vāciešu ciemu tīrību un kārtību dzirdēts runājam pat Transsibīrijas vilcienā Maskava–Abakana. Taču visvairāk atmiņā palicis kāds brauciens. Kopā ar ciema iedzīvotājiem, pieņemsim, Katrīnu, viņas vīru Pēteri un mazo meitiņu Lienīti devāmies ciemos. Katrīna un Pēteris izveidojuši jauku ģimeni, dzīvo saticīgi. Mazā Lienīte aug mīlēta un aprūpēta.
Mūsu brauciena ceļa mērķis bija apmēram 40 kilometru attāls ciemats. Tajā dzīvo Pētera māte, brālis un citi radinieki. Ceļā piestājām pie veikala un nopirkām saldējumu. Visiem bija lielisks garastāvoklis, pārrunājām šo un to. Ceļabiedri nebija bijuši Latvijā, tādēļ viņu spriedumu veidoja citu pieredze. Nez kā saruna ievirzījās par sakoptības tēmu. “Pie jums jau Latvijā viss tīrs un kārtīgs?” retoriski jautāja Katrīna. Es atbildēju, ka gadās visādi. Taču cenšamies, lai tā būtu.
Kad visi bijām notiesājuši salto kārumu, Katrīna savāca tukšos saldējuma papīrīšus, kārtīgi ielika maisiņā un, domīgi sakot: “Mmm, jā, pie jums jau gan pavisam citādāk”, vieglu roku izmeta maisiņu pa automašīnas logu. Tas bija mazliet sirreāls moments. Atzīstot sakoptības vērtību, izpratne par tās priekšnoteikumiem bija pazudusi. Aizrādīt man nepietika drosmes, un mēs turpinājām visnotaļ patīkamo ceļojumu.
Kāds paziņa, atceroties dienesta laiku Piemaskavas rajonā, sacīja, ka, uzturoties plašajā Krievijā, esot jutis, ka apkārtne no tevis attālinās. Turpretim Latvijā – viss pietuvojas cilvēkam un ir cieši līdzās. Varbūt tādēļ es iekšēji sarāvos, kad Katrīna izmeta papīrīšus pa auto logu.
Visnotaļ patīkami apzināties, ka par manu dzimteni tik lielā attālumā ļaudīm ir pozitīvs priekšstats. Nesen biju ekskursijā Igaunijā, Muhu un Sāremā salās. Saka, no salīdzināšanas ceļoties visas nelaimes. Taču igauņiem sakopt savu valsti izdodas labāk nekā mums – izpļautas grāvmalas, neredzēju ceļa malās vai citur atkritumus mētājamies. Nokļūstot Latvijā un braucot pa remontētajiem ceļiem, rēgojās pabriesmīgi skati. Braucēji piemētājuši zaļās pieturvietas, ceļu un mežu malas.
Pārrunājot ar kolēģi brauciena iespaidus, viņš prātoja, ja zinātu, ka tuvumā atrodas atkritumu tvertne, smēķu paciņu, piemēram, iemestu tajā, nevis kaut kur zālē vai krūmos. Varbūt nākamreiz, remontējot šosejas, vides sakoptības labad ir vērts padomāt par atkritumu kastēm ceļu malās. Ceru, ka līdz ar atjaunotajām un uzlabotajām brauktuvēm aiz automašīnām tik bieži nelidināsies papīra, plastmasas un metāla tauriņi.
