Īslīces pagasta «Kristiņos» pirms vairāk nekā 15 gadiem Zaķu ģimene sākusi iekopt sev tīkamu zemes stūrīti.
Īslīces pagasta “Kristiņos” pirms vairāk nekā 15 gadiem Zaķu ģimene sākusi iekopt sev tīkamu zemes stūrīti.
Uz pastāvīgu dzīvi pārnākuši tikai pirms pieciem gadiem. Līdz tam divi gadu desmiti pagājuši dzīvoklītī Lauktehnikā. Viss tapis pamazītiņām. Tagad lauka vidū, tālu no visiem, bet tajā pašā laikā tuvu pārējiem, slejas varena sārtvaidze, kurai apkārt izklājies smaragdzaļš zāliens. Pirmajā mirklī mājas lielums var pārsteigt. Arī tās saimnieki – Edīte un Alfons Zaķi – ir pārliecināti, ka tagad tādu milzeni gan neizvēlētos. Kā stāsta Edīte, esot vien labi, jo katrai atvasei – Kitijai, Justīnei un Artūram – ir sava istaba. Taču viņiem vienmēr būs vieta, kur palikt, atgūt spēkus, ievilkt elpu un sakopot domas turpmākajam.
Dzīva vizītkarte
Kad pagastā vajadzējis īpašumu reģistrēt, Zaķi nolēmuši atstāt bijušo nosaukumu “Kristiņi”. Taču kāds jau bija paguvis šādā vārdā nokristīt savu mājvietu. Rīkojuši “prāta vētru”, lai iegūtu tīkamāko mājvārdu. Bijuši dažādi piedāvājumi – gan kamenes, gan lazdas, arī zaķi, taču īstais nācis nejauši kādās mājas viesībās. Pie galda sarunas nonākušas līdz garām ausīm, un Edīte iesaukusies – mājām ir vārds “Garauši”!
Ilgi mājvietai bijusi dzīva vizītkarte – pundurtrusis Rūdis. Sākumā dzīvojies pa mājām, bet tad nerātnis sācis vadus grauzt. Pirmais upuris bijis telefons, bet, kad ķēries pie datora, nācies mājas simbolam meklēt citu patvērumu. Tas atradies vecā namā, kas saglabāts no iepriekšējiem saimniekiem. Pūkainais pazudis šajā ziemā. Visticamāk Rūdi no viņa mītnes izlaidis jaunais “Garaušu” iemītnieks vilku suns Barons. Pēdas vedušas līdz ogulāju krūmam, bet tālāk to nav bijis. Kur palicis, neesot zināms.
Vesels zvērudārzs
Jautāju, vai tad īstie, pelēkie un baltie garauši īpašumu neapciemo, jo šeit viņiem paradīze iestādīta – pundurābelīšu dārzs. Edīte smej, kā nu “Garaušos” bez zaķiem iztikt, tie esot regulāri viesi. Bet ne vienīgie. Taciņu iestaigājusi arī lapsa, kas pamanījusies pat runci aizstiept. Bieži ciemiņi esot staltradži buki, kas, savu galvas rotu rīvējot, kokus nomizojot baltin baltus. Kādu laiku “Garaušus” iecienījusi arī pūce, un baltais svētelis mēģinājis ligzdu uzstutēt piemājas staba galā. Sētā dzīvojas divi spalvaini mājas sargi, bet pie pavarda sildās kaķene Berta.
Savas tradīcijas
“Garaušu” iemītnieki ir sporta cienītāji. Vistuvāk pie sirds viņiem esot volejbols. Laukums dārza malā izveidots. Ir plašumi, kur izskrieties. Kad sabrauc bērnu draugi, ir vieta gan svinībām, gan dažādām aktivitātēm, arī telšu pilsētiņai.
Par tradīciju kļuvusi pirtošanās ik sestdienu. Volejbols esot labs karsēšanās veids pirms lielās pēršanās. Zaķīšu pirtiņā parasti sapulcējoties neliela draugu kompānija. Vasarā atveldzējoties dušā, bet ziemā, ja bagāta sniega sagša, ejot vaļā lielā vārtīšanās. Saimnieki ieplānojuši arī nelielu trenažieru zāli mājas pagrabstāvā, lai ziemā nav tik daudz laika jāpavada sporta zālēs.
Zaķu ģimenē ieviests kāds īpašs noteikums: lai arī kādi vēji pūš, lai arī kur katrs mājinieks atrastos un cik bieži iegrieztos šeit, Lieldienās uz “Garaušiem” jāatbrauc obligāti.
