Redakcijas sleja «Sakopta vide ļaudis pieradina» («Bauskas Dzīve», 25. augusts, 2. lpp.) raisīja pārdomas, kas rodas ik reizi, lasot līdzīgus salīdzinoša rakstura tekstus, kādi visai bieži parādās mūsu presē.
Redakcijas sleja “Sakopta vide ļaudis pieradina” (“Bauskas Dzīve”, 25. augusts, 2. lpp.) raisīja pārdomas, kas rodas ik reizi, lasot līdzīgus salīdzinoša rakstura tekstus, kādi visai bieži parādās mūsu presē. Šķiet, tas plašsaziņas līdzekļos jau kļuvis par “modes kliedzienu”, aplūkojot dzīvi Latvijā, izvēlēties kādu šauru tās daļu. Galvaspilsētas žurnālisti parasti par piemēru ņem Rīgas centru, Vecrīgu, citi kādu “vidējo ideālo” Latviju, salīdzina ar mazattīstītu trešās pasaules valsti vai Krievijas attālo reģionu, visbiežāk Sibīriju.
Pilnībā piekrītu apgalvojumam, ka visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas, lai kā šo frāzi interpretētu. Pati tendence virspusēji salīdzināt valstis ar dažādu vēsturi, kultūras tradīcijām, mentalitāti un ģeogrāfiju man šķiet nekorekta. Šādiem salīdzinājumiem ir slēptas reklāmas piegarša. Redz, cik mēs te labi dzīvojam, cik gudri un inteliģenti esam, bet viņi tur tādi mežoņi vien ir.
Pārdomājot publikāciju, kurā autore stāsta par nabadzību un depresīvismu kādā attālā Sibīrijas ciemā taigas vidū, manuprāt, nav jāmēro tūkstošiem kilometru, vajag tikai paskatīties tālāk par pagalmu un degungalu, izbraukt aiz lielpilsētas robežas vai tikai ārpus tās centra. Tradicionāli pat tie, kuri nav bijuši Latgalē, uzskata to par depresīvu reģionu un vispār “neLatviju”. Taču arī tepat, mūsu rajonā, ir vietas, kas neatrodas tālu no rajona centra, arī no Rīgas un Jelgavas, ģeogrāfiski ir tuvāk kā Latgale, bet kur sašķiebušos žogus, neizbraucamus ceļus, bezdarbu un alkoholismu var vērot ne sliktāk kā Sibīrijā, kur dažkārt attālums no vienas apdzīvotas vietas līdz otrai ir vai visas Latvijas garumā.
Vienlaikus es neapšaubu to, ka ne jau vienmēr nauda izšķir sakoptību. Tas patiesi ir audzināšanas jautājums. Neapšaubu arī to, ka mūsu zeme, iespējams, ir sakoptāka par dažu citu, pat Rietumeiropas valsti. Un tomēr, izmantojot šādus salīdzinājumus, ir jāņem kaut kādi līdzvērtīgi atskaites kritēriji, nevis Latvijas sakoptākā un tūristiem rādāmā daļa jāsamēro ar depresīvāko un grūti pieejamo Krievijas plašumu nomali.
Zīmīgas sagadīšanās pēc man tieši šajās dienās bija izdevība veikt vēl kādu adekvātu salīdzinājumu. Jūrmala. Dzintari. Vieta, kur ik vasaru apgrozās gan parastie tūristi no Krievijas, iespējams, arī no attāliem nostūriem, gan estrādes zvaigznes, kas ikdienā dzīvo komfortablos un pasakaini dārgos, greznos īpašumos Maskavā, Pēterburgā. Īsāk sakot, viens no tūrisma centriem Latvijā. Pirmais, ko ieraugu, izkāpjot no vilciena, jau gadiem noplucis uzraksts virs stacijas mājas. Otrais ir stacijas tualete, kas lepni apzīmēta ar burtiem WC, bet kurā nav ne tikai tā, ko mūsdienu civilizētā pasaule saprot ar šiem burtiem, tur pat trūkst gaismas, laikam, lai nebiedētu cilvēkus ar to skatu. Taču visu pilnībā par šo vietu pasaka “aromāts”, kas jūtams, vēl nepārkāpjot slieksni, jo durvju jau te arī nav.
Interesantākais, ka tikai nedaudz labāks, ar apgaismojumu, ir līdzīga rakstura iestādījums pie pašas Dzintaru koncertzāles. turklāt tā apmeklējums maksā desmit santīmu (laikam elektrības tēriņi), tikpat, cik mūsu tik bieži lamātās Bauskas autoostā, kas ir kā santehnikas brīnums, salīdzinot ar savu daudz prestižākā vietā atrodošos “kolēģi”.
Arī stacijas apkārtne neizskatās visai kopta, ar pussagruvušām celtnēm, nezālēs ieaugušu apkārtni un ik pa brīžam kaut kādām smilšu kaudzēm un remontdarbiem. Kāds gan varētu veidoties priekšstats Maskavas vai Pēterburgas krieviem un rietumvalstu tūristiem par Latviju no šādiem novērojumiem mūsu prestižākajā kūrvietā?
MARINA
