Baušķeniece Aina Danielsone, dzimusi Ērmane, vakar, 3. septembrī, ģimenes lokā nosvinēja 80. dzimšanas dienu.
Baušķeniece Aina Danielsone, dzimusi Ērmane, vakar, 3. septembrī, ģimenes lokā nosvinēja 80. dzimšanas dienu.
Kopš atgriešanās dzimtajā novadā nacionālās pretošanās kustības dalībniece A. Danielsone ir Bauskas politiski represēto kluba “Rēta” biedre. Šis fakts vien liek nojaust, ka vairāk nekā pusi mūža par viņu noteicēja bijusi sveša vara, kas Latvijā cerēja nostiprināties uz palikšanu.
Aina dzimusi bijušā Misas pagasta “Liniņos” un bijusi vienīgais bērns jaunsaimnieku ģimenē, kuru čekas okšķeri īpaši izseko kopš Latvijas otrās okupācijas 1944. gadā. Taču “pieredze” krājas daudz agrāk. Aina mācās pastatelegrāfa tehnikumā Jelgavā, kad 1941. gadā pēkšņi pazūd audžumāsas vīrs. Arestē arī tēva jaunāko brāli Mārtiņu. Vienā naktī “pa tīro” izgaist tehnikuma zēnu basketbola komanda, bez vēsts pazūd Ainas draugs, kaimiņpuika.
Ērmaņu ģimeni “tīrīšanas akcijas” tieši skar 1944. gada vēlā rudenī, kad arestē tēvu Jēkabu par līdzdalību Aizsargu organizācijā. Kaimiņš iesaka Ainai: ja gribi dzīvot, pazūdi! Sākas “bēgļu gaitas”. Darbs Bauskas patērētājos, tad Lambārtes septiņgadīgajā skolā, kur direktors Ainu Ērmani aicina par darbvedi. Vēlāk viņa ir fizkultūras skolotāja. Kad nākas mācīt arī citus priekšmetus, viņa iestājas Jelgavas pedagoģiskajā skolā, neklātienē. “Pabeidzu divus kursus, skolā nostrādāju divarpus gadu. Mana “labākā draudzene” ieteica: laidies no skolas! “Laidos” uz Bērzi Jelgavas rajonā. Bija situācijas, kad mugurā vilku piecas kleitas un paciņa ar mantām allaž pie rokas,” atceras Aina.
Jau strādājot skolā, Aina sadarbojas ar partizānu leģionāru grupu no Naudītes, izkārtojot skrejlapu drukāšanu ar skolas rakstāmmašīnu. Bērzē viņa kļūst par sakarnieci Gaujmalieša grupai. Allaž ceļā, bet “bīstamā krava”, jaunākās vēstis, kas tālāk nododamas, vienmēr galvā.
Blakus melniem soļiem brien nodevība, un 1949. gada 1. oktobrī Ainu un viņas draugu Ludvigu Alksni čekas okšķeri panāk Naukšēnos Valmieras rajonā. Pēc nedēļas arestē Ainas mammu Katrīnu, un Ērmaņu ģimene ir izpostīta čekai raksturīgā stilā.
1950. gada aprīlī Ainai piešķir desmit gadu darba nometnē. Ceļā uz Krievijas plašumiem no Rēzeknes cietuma ārste pavada Ainu atpakaļ uz Centrālcietuma slimnīcu, kur 19. maijā piedzimst dēls Āris. Nepilnu mēnesi veco mazuli kopā ar māmiņu transportē uz Intas lēģeri. Tur viņus nepieņem, jo rakstos minēts tikai viens dzimtenes ienaidnieks. Atteikums arī Vorkutā. Beidzot viņi atkal nonāk Intā. Tur Āri ievieto bērnu barakā. Vēlāk divus gadus un trīs mēnešus veco puišeli nosūta uz bērnunamu Komi APSR. Tikai 1956. gadā, būdama jau nosacīti brīva, Aina dēlu atved uz Intu, kur viņa noslēgusi mūža derību ar Ludi Danielsonu. Jau Latvijā piedzimst dēls, kuram dots vārds ar likteņa piesitienu – Ints.
Ērmaņu ģimenei liktenis ir lēmis satikties. No ieslodzījuma atgriežas arī vecāki. Māte nomirst 91 gada vecumā, par 30 gadiem pārdzīvojot vīru.
Jaunā ģimene pēc atgriešanās no Intas apmetas Vangažos pie Luda mātes. Trīsdesmit smaga darba gadu Ainai paiet Vangažu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā, kur vīru cienīgi darbi mijas ar tikai nedaudz vieglākiem.
Aina Danielsone tagad priecājas par atgūto brīvību, par to, ka var dzīvot tuvu dēla Inta ģimenei, par puķēm dārzā, kas priecē pašu un ciemiņus. Nepārvērtējams ir valsts pabalsts nacionālajiem partizāniem, kas atvieglo sadzīvi.
