Sarežģīti mākslas pieminekļu kompleksi ir vēsturiskie interjeri.
Sarežģīti mākslas pieminekļu kompleksi ir vēsturiskie interjeri. To krāšņākajos paraugos atrodama dažādu mākslas veidu sintēze. Glezniecība, tēlniecība un visu veidu lietišķā māksla – sienu un griestu gleznojumi un tēlnieciskā apdare, grīdas, krāsnis, tapetes, lustras, mēbeles, paklāji un viss iespējamais, ko telpas saimnieks tajā vēlējies redzēt pats vai rādīt citiem.
Šai tēmai šogad veltītas Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā. Cerams, tas mudinās ne tikai jūsmot par ievērojamākajiem kultūras pieminekļiem, bet arī pievērsīs sabiedrības uzmanību nopietnām šāda veida pieminekļu saglabāšanas un restaurācijas problēmām.
Diemžēl vēsturisko ēku interjeri ir viena no kultūras mantojuma daļām, kas visvairāk cieš no nevērības, nezināšanas, pārprastām rūpēm, modernizācijas un standartizācijas. Kari un padomju barbarisms sagādājuši milzu zaudējumus ne vien pašiem pieminekļiem, bet arī iedragājuši izpratni un attieksmi pret tiem, brīnumainā kārtā atstājot dažas mākslas un rūpīgas restaurācijas salas. Visur citur atlikušas tikai lauskas.
Bauskas rajonā vēsturiskie interjeri vismaz daļēji saglabājušies aptuveni 18 arhitektūras pieminekļos, no kuriem 12 ir baznīcas. Izcilākie vēsturisko interjeru paraugi ir, protams, Rundāles pils, Mežotnes pils un Skaistkalnes katoļu baznīca. Rundāles pils neapšaubāmi ir arī izcilākais un apjomīgākais interjeru restaurācijas paraugs Latvijā.
Pagātnes un mākslas dārgumi
Nojausma par senākajiem zināmajiem interjeriem Bauskas rajonā vēl samanāma Bauskas pils lielajā tornī, kur zvaigžņu velves pēdas norāda uz vietu, kur 15. gs. atradusies fogta dzīvojamā telpa. Pils jaunākā daļa – hercogu rezidence – gan saglabājusi krietni vairāk interjera detaļu, bagātīgu renesanses un baroka krāšņu podiņu kolekciju, krāsainas akmens grīdas flīzes, akmens kalumus un apmetuma fragmentus, kas devuši plašākas iespējas gan izpētei, gan interjeru rekonstrukcijai. To visu pagaidām var aplūkot muzeja izstādē. Jācer, ka pils apmeklētāji kādreiz ieraudzīs 16. gs. beigu – 17. gs. Kurzemes hercoga rezidenci visā tās varenībā un bagātībā.
1594. gadā tika pabeigta Bauskas Sv. Gara baznīcas celtniecība. Dievnama interjers gan bija pavisam vienkāršs – vienīgi zvaigžņu velve altāra daļā, smagnēja pusloka arka starp kori un draudzes telpu un balsinātas draudzes telpas griestu sijas. Tomēr telpu ātri piepildīja aristokrātisko aizbildņu un pilsētnieku dāvinājumi. No tiem arī sakrājusies baznīcas iekārta – izcila mākslas priekšmetu kolekcija.
Gar sienām sarindotas 19. gs. beigās no grīdas izņemtas kapaplāksnes. Šeit atrodami Latvijas 16. gs. beigu memoriālajā tēlniecībā unikāli paraugi. Viens no tiem – Kristus augšāmcelšanās cilnis, kas rotā Rundāles muižas īpašnieka dēlu Oto un Frīdriha Grothusu (1597. g.) un Īslīces muižas īpašnieka J. Šultes un viņa sievas Annas (1593. g.) kapaplāksnes. Te ir arī 1599. gadā Dītriham Grothusam un viņa sievai Katarīnai izgatavots kapakmens, uz kura attēlots Kristus pie krusta un abi nelaiķi uz ceļiem tam abās pusēs. Iespaidīgi izskatās akmenī kalts bruņinieks – tā uz savas kapaplāksnes 1606. gadā attēlots Elejas muižas īpašnieks, Zemgales miertiesnesis, Dobeles un Bauskas hauptmanis, hercoga padomnieks un kanclers Georgs fon Tīzenhauzens.
Par 17. gs. pilsētnieku turību un rosību liecina 1640. gadā izgatavotie jaunie draudzes soli ar jauno pilsētas ģerboni – zeltītu lauvu sarkanā laukā – viena sola galā. Epitāfiju Bauskas tirgotājam eltermanim un tiesas fogtam J. Henningam 1677. g. uzgleznoja D. fon Ceics, vēlākais eltermanis, tiesas fogts un Bauskas birģermeistars. Bauskas pilsonis Hanss Janke 1688. gadā baznīcai uzdāvināja skaistu, apgleznotu solu. Savukārt pilsētas galdnieks Kristofs Fogts uzdāvināja paša darinātu greznu ķestera pulti un varbūt arī pielika roku jauna barokālā altāra darināšanā.
18. gs. iekārtu papildināja N. F. J. fon Korfa, Krievijas senatora un Pēterburgas policijas ģenerāldirektora, dāvinājumi – grezna rokoko kancele (1762. g.) un ērģeļu prospekts (1766. g.). Šiem mākslas darbiem 1770. gadā pievienojās Bornsmindes muižas īpašnieku Šepingu dāvināts smalks, stiklots, zeltītiem kokgriezumiem un gleznojumiem rotāts sols. 1861. gadā baznīcas iekšskatu mainīja vienīgi Jelgavas mākslinieka J. Dēringa veikta altāra pārbūve un vēlākā solu pārkrāsošana.
Dieva un baznīcas varenībai
17. gs. interjeru un iekārtu fragmenti vēl atrodami senākajos rajona dievnamos. 1653. gadā celtajā Bērsteles baznīcā virs kori nodalošās smagnējās arkas rūpīgi izveidotas trīs nišas ar vēlīnā manierisma rotājumu. Šajā pašā gadā dāvināta kancele – izcils manierisma mākslas piemineklis – 1978. gadā pārdzīvoja aplaupīšanu, bet pēc pērnā gada restaurācijas atguva lielāko daļu kokgriezumu.
Ap 1680. gadu celtajā Codes baznīcā tāpat atrodama sākotnējās iekārtas kancele ar vītām kolonnām, fantastiskām maskām un spēcīgi profilētiem pildiņiem, ko gan nomāc vairākkārtēju pārkrāsojumu kārtas.
Izcilais baroka dievnama interjers Skaistkalnes baznīcā tapis 1692. gadā, pateicoties Jezuītu ordeņa uz tālo Kurzemes nostūri atvestajiem meistariem. Plašā un augstā vidusjoma tēlnieciskā apdare un iekārta atklāj baznīcas varenību un krāšņumu un nešaubīgi par to pārliecina – vareni pīlāri, daudzprofilu dzega, akantiem un gliemežnīcām rotāta frīze un koka balustrāde visapkārt jomam, rozetes velvju krustpunktos un travejas sadalošās joslas ar akantu un rozešu rotājumu.
Vienlaikus ar baznīcas būvniecību tapusi arī tās iekārta. Viens no lielākajiem kokgriezuma altāriem Latvijā – aptuveni 12 metru augsta kolonnu un antablementu būve ar greznu kokgriezumu rotājumu, altārgleznu, kas attēlo krustā sisto Kristu, Ignācija Lojolas, Franciska Ksavera un Dievmātes skulptūrām otrajā stāvā un virs tā svētījošo Kristu. Jezuītu ordeņa meistaru darinājums ir arī kancele, kuru balsta ticības alegorijas figūra. Sākotnējai iekārtai tāpat pieder 17. gs. beigās vai 18. gs. sākumā tapis ērģeļu prospekts, ko rotā zeltīti akantu kokgriezumi un stabulējošu eņģeļu figūras.
Diemžēl pašdarbnieciskie kanceles un altāra kokgriezumu un citu interjera elementu pārkrāsojumi degradē izcilu mākslas pieminekļu māksliniecisko vērtību un sarežģī to restaurāciju.
Karaliskais skaistums
“Lielo kāpņu telpu griesti un sienas ir pabeigti un rotāti ar dažādiem arhitektoniskiem dalījumiem. Divas lielās kāpnes ir gatavas, vienas no tām paredzēts uzstādīt ziemā, otras – nākamajā pavasarī. (..) 22 gatavās parādes durvis paredzēts izmantot Jelgavas pilī, un tāpēc krievu galdnieki tūlīt sāks gatavot jaunas. Pabeigts parkets un sienu paneļi centrālā korpusa dienvidu anfilādes telpām, arī lielās zāles grīda, taču to visu paredzēts likt vietā tikai nākamajā pavasarī. Telpās jau uzmūrētas 42 krāsnis un vēl 10 paredzēts uzstādīt ziemā,” 1739. gada 30. oktobrī šādu atskaiti par Rundāles pilī paveikto Kurzemes hercogam E. J. Bīronam rakstīja arhitekts F. B. Rastrelli.
Iekštelpu apdari neizdevās pabeigt līdz 1741. gadam, kad E. J. Bīrons krita nežēlastībā un tika izsūtīts trimdā. Darbi atsākās pēc hercoga atgriešanās 1765. gadā, Rundālē no Berlīnes ieradās tēlnieks Johans Mihaels Grafs kopā ar brāli Jozefu un diviem palīgiem. Gadu vēlāk pilī darbu sāka divi itāliešu gleznotāji no Pēterburgas Frančesko Martini un Karlo Cuki. 1768. gadā brāļi Grafi bija pabeiguši griestu un sienu dekoru 27 telpās. Savukārt abi gleznotāji uzgleznojuši astoņus griestu plafonus, kā arī Lielajā galerijā un hercoga kabinetā apgleznojuši sienas. Tikai abās parādes kāpņu telpās un Mazajā galerijā bija saglabājies sākotnējai iecerei atbilstošais barokālais interjers, pārējo pili bija piepildījusi smalkā rokoko greznība.
Troņa un pieņemšanas zāles zeltījums apžilbināja, un visas alegoriskās norādes gan griestu plafona gleznojumā, gan zeltītajos ciļņos gar sienām ielenca pavalstnieku un lika godāt valdnieka tikumus un vispusību. Apgleznotā galerija veda uz gaismas pielietu Balto zāli, kas vieglā līksmībā gaidīja krāšņi tērptus dejotājus.
Zelta zāle, Baltā zāle, porcelāna kabineti, Marmora zāle, Rožu istaba, hercoga apartamenti, hercogienes buduārs – telpas, kuras ar lielu sajūsmu aplūko pils apmeklētāji, – tikai kopš 1972. gada pakāpeniski sāka atgriezties dzīvē. Pirmās restaurētās telpas apmeklētājiem tika atvērtas 1981. gadā. Tā joprojām katru gadu skatītājiem tiek dāvāts kāds pārsteigums.
Kā dzīvot klasicisma telpā?
Mežotnes pils un tās parādes telpu interjeru restaurāciju pēc 1944. gada bombardēšanas un pēckara gadu postažas var uzskatīt par brīnumu. Pils rietumu gals bija sagrauts, un kupola zāles griestos rēgojās liels caurums, ātri tika izvazāts viss atlikušais – grīdas, logu rāmji, kamīns un krāšņu podiņi. Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas vadības pārsteidzošā lēmuma dēļ pils atguva parādes telpu interjerus otrajā stāvā – kolonnu ieskauto deju zāli, kuras apgleznotos kupola griestus balsta astoņi atlanti, svinīgo ēdamzāli ar zaļām mākslīgā marmora kolonnām, marmora kamīnu, ģipša ciļņu frīzi, griestu un sienu gleznojumiem un vēl dažu kabinetu dekoratīvo apdari.
1999. gadā kupola zālei tika izgatavota to kādreiz apgaismojušās varenās lustras kopija. 2001. gada pils rekonstrukcijas laikā daļēji atjaunots pirmā stāva telpu sākotnējais plānojums, rekonstruēta vēl dažu telpu dekoratīvā apdare un atjaunoti arī atsevišķi zuduši elementi, piemēram, parādes kāpņu dekoratīvā čuguna marga. Pils trešajā stāvā ierīkotajā viesnīcā realizēta vēl kāda oriģināla ideja – tās numuri iekārtoti ar vēsturisko stilu mēbelēm un atbilstīgu interjeru apdari.
Mežotnes pils ir arī uzskatāms piemērs tam, cik sarežģīta ir šādu objektu izmantošanas problēma. Ļoti bieži saviesīgie pasākumi, lai arī tie ļauj pili uzturēt, tomēr nav vislabākais veids, kā nodrošināt izcila klasicisma interjera atbilstīgas kvalitātes restaurāciju, saglabāšanu un arī pilnvērtīgu iekārtošanu.
Saglabājies, bet bēdīgai eksistencei zem daudzām pārkrāsojumu kārtām un pārējiem vēl no padomju laika mantotiem skolas atribūtiem nolemts otrs rajona greznākais klasicisma pils interjers Svitenes muižā.
Patvērums dziļi mežā
Kokgriezumiem rotāta guļbūve dziļi mežā, kas atgādina pasaku namiņu, ir 20. gs. sākumā celtā Iecavas muižas īpašnieka grāfa Pālena Dzelzāmura medību pils. Paslēpusies mežā un labu saimnieku aprūpēta, tā paglābusies gan no postījumiem, gan no dramatiskiem pārveidojumiem. Šeit saglabājusies ēdamzāles interjera koka apdare – sienu koka apšuvums un kasetētie griesti, balts glazētu podiņu kamīns un ēkas raksturam atbilstīgās medību trofejas, lai gan tās nākušas no jaunāku laiku medībām.
Šī paša laika historisma interjera elementi saglabājušies arī Skaistkalnes muižas kungu mājā. Barona pieņemamās istabas greznais kamīns pēc ilgu gadu stāvēšanas finiera kastē beidzot sagaidījis skolas apņemšanos to restaurēt. Šajā pašā telpā un bijušajā ēdamzālē griestus vēl grezno gleznojumi. Kamīna restaurācija varētu kļūt par labu sākumu vismaz vienas telpas interjera kvalitatīvai atjaunošanai un turpmāk arī muižas arhitektūras un mākslas mantojuma un skolas humānai līdzāspastāvēšanai.
Bauskā atrodams arī kāds jaunāks interjera paraugs – 1954. gadā celtais Bauskas kinoteātris ir vienīgais pēckara t. s. Staļina baroka arhitektūras paraugs rajonā. Tas, lai arī slēgts apmeklētājiem, pagaidām saglabājis neskartu mākslinieku novadnieku Mārtiņa Zaura un Mārtiņa Mazura veidotu interjeru, kas greznībā ir gatavs sacensties ar pilīm.
Šajās septembra dienās skaistākie Latvijas vēsturiskie interjeri gaidīs viesus. Rundāles pils ir izraudzīta Eiropas kultūras mantojuma dienu Latvijā atklāšanai, bet rajona amatiermākslas kolektīvi muzicēs, dziedās Bauskas Svētā Gara baznīcā un spēlēs teātri Mežotnes pilī. Ja kāds sēņojot būs iebridis Dzelzāmura mežos, tad atvilkt elpu varēs, ielūkojoties medību pilī. Interesants ir arī Rundāles pils restauratoru veikums – pavasarī atklātais hercoga kabinets.
