Iecavas novadā, pie Mežotnes pagasta un Jelgavas rajona robežas, mežu ielokā atrodas māju puduris, ko vieno līdzīgi nosaukumi – «Kalna Āzeļi», «Lejas Āzeļi» un «Podāzeļi».
Iecavas novadā, pie Mežotnes pagasta un Jelgavas rajona robežas, mežu ielokā atrodas māju puduris, ko vieno līdzīgi nosaukumi – “Kalna Āzeļi”, “Lejas Āzeļi” un “Podāzeļi”. No ceturtās ēkas – “Mežotnes Āzeļiem” – palikušas vien drupas.
Nosaukums pieradina
Vienīgā iedzīvotāja, kas šajā apvidū dzimusi un pavadījusi visu mūžu, ir pensionāre Velta Stūre. Viņa joprojām dzīvo “Kalna Āzeļos”. Senās dzīvojamās ēkas otra daļa pieder Iecavas floristes Vinetas Zariņas ģimenei.
Pēc Pirmā pasaules kara namiņu nopirka Veltas Stūres vecaistēvs. “Es un kaimiņi tā esam pieraduši pie mājas nosaukuma, ka nav ienācis prātā interesēties par tā izcelsmi. Vairs nav iespējams arī noskaidrot, kas ir bijuši pirmie saimnieki. Atceros, ka “Podāzeļu” īpašnieki Otrā pasaules kara laikā aizbēga un neatgriezās. Viņu mājā vēlāk dzīvoja visādi ļaudis. Mūsdienās par “Podāzeļiem” dēvē arī padomju laikā uzbūvēto divstāvu māju, kas atrodas vecās ēkas tuvumā. Mēs tagad dzīvojam ārzemnieka īpašumos, jo apkārtnes lielās zemes platības ir nopircis kāds dānis. Viņš nodarbojas ar graudkopību. Laikam jau nevienam vietējam to zemi nevajadzēja. Mums pieder tikai māja un pagalms,” stāsta Velta Stūre.
Vairāk nekā 30 gadu viņa ir strādājusi par piena savācēju Iecavas pienotavā.
Neoficiālās “Lakstīgalas”
Katru dienu ciemos pie Veltas Stūres ierodas kaimiņiene Silva Krauja, kura dzīvo “Lejas Āzeļos”. Viņas ģimene mājiņu īrē. Silva, nebūdama vietējā, izrāda dzīvu interesi par apkaimes vēsturi, cilvēkiem un notikumiem. “Mūsu dzīvesvietai ir divi nosaukumi. Juridiskajos dokumentos ir ierakstīti “Lejas Āzeļi”, bet patiesībā māju sauc “Lakstīgalas”. Iepriekšējam īpašniekam vecais nosaukums neesot paticis, viņš izdomājis citu, bet nav dokumentāli apstiprinājis. Veselība man vairs neļauj būt sabiedriski aktīvai, esmu kļuvusi par meža cilvēku. Apvidus man ļoti patīk – meži, tīrs gaiss, sēnes, ogas, klusums. Mans bijušais vīrs, rakstot vēstules uz “Lejas Āzeļiem”, parasti sāk ar uzrunu “Labdien, mežvidu ļaudis!”,” savas izjūtas emocionāli atklāj Silva.
Viņa ir otrās grupas invalīde, bet atradusi spēku un vēlēšanos kļūt par sarunu biedri un palīdzēt cienījamajai un inteliģentajai kaimiņienei Veltai Stūrei. Savukārt abu dāmu labais gariņš ir Vineta Zariņa. Ja vien ir vajadzība, jaunā kaimiņiene ar savu auto var aizvest pie ārsta, uz veikalu Iecavā vai citās neatliekamās darīšanās.
Vinetas Zariņas ģimene savu dzīvesvietu ir iekopusi ar lielu mīlestību un iztēli. Pakāpeniski tiek atjaunota arī vecā māja, kas paslēpusies simtgadīgu koku ielokā.
Rakstnieka dzimtene
Silva atgādina, lai, rakstot par nomaļā apvidus iedzīvotāju ikdienu, noteikti minētu Iecavas novada sociālās palīdzības dienesta nevainojamo darbu. Iejūtīgajām un godprātīgajām dienesta speciālistēm viņa jau vairākkārt ir pateikusies “Bauskas Dzīves” rubrikā “Puķu pušķis”. Nedēļas galvenais notikums abu māju iedzīvotājām ir autoveikala ierašanās ceturtdienās. “Vispirms iepērkamies, tad sapulcējamies pie Veltas un ilgi sarunājamies par dzīvi,” piemetina Silva.
Klusajā nostūrī ir dzimis un bērnību pavadījis rakstnieks Arnolds Apse, kurš pēc Otrā pasaules kara apmetās uz dzīvi Francijā. Velta Stūre atceras, ka Apšu ģimenē bijuši divi dēli. Viņa, būdama gluži maza meitene, par kaimiņu gaitām neesot interesējusies. Rakstnieka dzimtās mājas jau sen pārvērtušās drupās. Veltai nav arī zināms, uz kurieni pārcēlušies Arnolda Apses Latvijā palikušie tuvinieki.
