Viņš ir jauks cilvēks, atsaucīgs un jautrs, ieguvis labu augstāko izglītību, ko apliecināja daudzos darba gados. Ar uzticētiem pienākumiem tiek galā, vienmēr jaunu, radošu ideju pilns.
Viņš ir jauks cilvēks, atsaucīgs un jautrs, ieguvis labu augstāko izglītību, ko apliecināja daudzos darba gados. Ar uzticētiem pienākumiem tiek galā, vienmēr jaunu, radošu ideju pilns.
Ak nē, nav tik traki, viņš sveiks un vesels šodien pamet Latviju, lai te atgrieztos ne ātrāk kā pēc mēnešiem desmit. “Ir gan traki,” vakar vairāku stundu ilgās, pārdomu pilnās sarunās atzina draugs. “Man jau pāri četrdesmit, ir ģimene, bērni paaugušies, varētu domāt par pamatvērtību sakārtošanu, bet es dodos prom. Uz kaut ko pilnīgi nezināmu – svešu valsti, svešu darba vidi. Esmu pamatīgi satraucies, bet neko vairs nevar mainīt, un arī nevēlos vairs atkāpties. Ja arī neatgriezīšos kā ieguvējs, vismaz būšu godīgi centies kaut ko savā dzīvē uz labu mainīt,” skan drauga pārdomas.
Secinājums ir viennozīmīgs – nav kaut kas mūsu valstī kārtībā. Ekonomiskās vides problēmas ir tik pretrunīgas, ka tās nepakļaujas daudziem loģiskiem uzņēmējdarbības pamatprincipiem. Valstī ir bezdarbs, lai arī tā procenti nav augsti, bet tomēr. Tajā pašā laikā desmitiem tūkstošu darbspējīga vecuma, pat augsti kvalificētu iedzīvotāju dodas peļņā uz ārzemēm. Vairums no viņiem tur izvēlas savai specialitātei neatbilstīgu, mazāk kvalificētu darbu. Viņi brauc prom, nevis izraugās kādu no daudziem darba piedāvājumiem laikrakstos.
Vēl vakar abi ar draugu izskatījām jaunāko “Bauskas Dzīves” numuru. Ko tik piedāvā: aicina strādāt par stjuartu, pārdevēju, iespiedēju tipogrāfijā, bārmeni vai logu montāžas meistaru. Darbā gaida šoferus, celtniekus, viesmīļus, kurinātājus, floristes, auklītes, skolotājas un elektriķus… Uzskaitījumu varētu turpināt.
“Vai tiešām šajā lielajā piedāvājumu jūklī kaut ko nevarēji atrast arī sev?” vaicāju draugam. Viņa pārdomu laiks ilgst tikai brīdi. “Es neticu principam kā tādam. Es neredzu iespēju mūsu valstī, daudz un smagi strādājot, godīgi nopelnīt pienācīgu atalgojumu,” tāds ir aizbraucēja viedoklis. Protams, ir izņēmumi, perspektīvas, labi apmaksātas darbavietas, taču to skaits un iespējas tajās iekļūt tomēr ir nepietiekami.
Attiecības starp darba devēju un ņēmēju daudzviet ir deformējušās, veidojas neatbilstīgi brīvā tirgus likumiem. Šīs pretrunas kļuvušas abām pusēm tik nepārvaramas, ka steidzīgi nepieciešama valsts iejaukšanās. Visaplamākā mūsu politiķu rīcība būtu atļauja lielos apjomos ievest lēto darbaspēku. Tas būtu problēmu iluzors, īslaicīgs risinājums. Mans draugs diezin vai tādēļ mainītu tik grūti pieņemto lēmumu. Es ticu, ka viņš nekļūs par viendienīti – laimes meklētāju, kurš no vienas bagātību salas klīdīs uz citu, bet gan atgriezīsies atpakaļ, jo būs savai valstij vajadzīgs.
