Ekstrēmas izjūtas var piedzīvot gluži neiedomājamās vietās, piemēram, robežkontroles punktā. Par to es un mani divi kolēģi pārliecinājāmies 90. gadu otrajā pusē, gatavojot reportāžu par garajām automašīnu rindām Grenctālē.
Ekstrēmas izjūtas var piedzīvot gluži neiedomājamās vietās, piemēram, robežkontroles punktā. Par to es un mani divi kolēģi pārliecinājāmies 90. gadu otrajā pusē, gatavojot reportāžu par garajām automašīnu rindām Grenctālē.
Informācijas noplūde
Neatceros, kādi iemesli tajā ziemā bija sarežģījumiem Latvijas un Lietuvas robežu šķērsošanā, taču kravas furgonu rindas stiepās vairāku kilometru garumā. Nolēmām veikt situācijas izpēti un sagatavot reportāžu. Ar šoferi un fotogrāfu ceļā devāmies vēlā vakarā, lai paši šķērsotu robežu, fiksētu formalitāšu kārtošanai patērēto laiku, mazliet uzkavētos Lietuvā un dotos atpakaļ. Laiks bija ļoti draņķīgs – sniga un pūta ledains vējš.
Acīmredzot bija notikusi informācijas noplūde, jo, par milzīgu pārsteigumu, mūsu auto robežu šķērsoja nepilnās 15 minūtēs. Kādu stundu Lietuvas pusē nīkuļojām necilā vasaras verandai līdzīgā kafejnīcā, vērojām kravas mašīnu rindu. Lielākā daļa šoferu snauda, bet pārējie nevēlējās sniegt nekādus komentārus. Jau sākām bažīties, ka neizdosies savākt pietiekami daudz faktu, kas atspoguļotu situāciju uz robežas.
Ar fotokameru azotē
Tuvojoties pusnaktij, devāmies mājup. Atkal bez grūtībām iebraucot Latvijā, nolēmām uz brīdi izkāpt, lai nofotografētu kādu vēlīnu braucēju, bet, kā par spīti, robežkontroles punktā valdīja pilnīgs klusums. Vējā griezās slapja sniega vērpetes, kas mūsu kolēģi – ārštata fotogrāfu – darīja nervozu. Viņš nesen bija nopircis dārgu fotokameru, tāpēc sargāja to kā acuraugu. Trijatā staigājot pa brauktuvi, pamanīju, ka fotoaparātu viņš saudzīgi paslēpj aiz mēteļa atloka. Droši vien, lai nesamirktu. Turēdams roku azotē, kolēģis bažīgi lūkojās uz visām pusēm. Klusībā pasmaidīju, jo vientuļais stāvs man atgādināja slepeno aģentu no populārām filmām.
Piepeši parādījās trīs formās tērpti vīri ar rācijām un ielenca fotogrāfu. Redzēdama, ka notiek vētraina skaidrošanās, devos uz notikuma vietu. Brašie robežas sargi nekavējoties pieprasīja parādīt pasi un turpināja: “Jūs atrodaties stratēģiskā objektā, kur fotografēšana ir aizliegta. Mums ir tiesības konfiscēt kameru un iznīcināt filmu. Viņi (sekoja žests abu kolēģu virzienā – A. U.) lai paliek, bet jūs sekojiet mums!” Uz brīdi gandrīz zaudēju valodu, jo neatkarīgās Latvijas laikā “slepeno”, stratēģisko objektu bijām fotografējuši vismaz desmit reižu.
Priekšnieka uzvārds kā parole
Viens no robežsargiem ieveda mani diezgan noplukušā kabinetā, aši pagiezās, izgāja pa durvīm un pagrieza slēdzeni. Biju ieslēgta, turklāt bez jelkādiem paskaidrojumiem. Kavēju laiku, aplūkojot uz galda nomestas robežpārkāpēju pases, un apsvēru vairākus variantus izkļūšanai brīvībā. Doma atvērt logu un vienkārši izkāpt šķita pārāk riskanta, jo tas varētu iedarbināt signalizāciju. Mobilā tālruņa man nebija. Sāku telpā meklēt fiksētās līnijas aparātu, taču neatradu.
Bija pagājusi apmēram stunda, kad mani piemeklēja “apgaismība” – pēkšņi atcerējos kādas ietekmīgas Valsts robežsardzes amatpersonas uzvārdu. Sāku uzstājīgi klauvēt pie sava sprosta durvīm un skaļi draudēt tūdaļ sazināties ar šo vīru, līdz noskrapstēja atslēga un ļoti īgns stratēģiskā objekta darbinieks mani apsauca. Nekavējoties pieprasīju pa rāciju sazināties ar nosaukto amatpersonu, lai gūtu apstiprinājumu vai noliegumu aizturēšanai. Ieradās vēl divi modri robežas sargātāji, un, par lielu brīnumu, viens patiešām piezvanīja manis nosauktai personai. Saruna bija ļoti īsa. “Ko stāvat? Brauciet mājās! Jūsējie jau ilgi nīkst mašīnā,” atskanēja uzbrēciens. Pavēli izpildīju bez kavēšanās. Iekāpusi mašīnā, uzmetu acis kolēģiem. Fotogrāfs joprojām turēja roku azotē, kur, cieši piespiesta pie sirds, glabājās viņa jaunā kamera.
