Laimīgus, mierīgus, smaidošus, veselus un aprūpētus – tādus kādreizējos bērnunama «Annele» audzēkņus Francijā sastapa Ilze Nagliša un Jānis Seržāns. Augustā viņiem bija iespēja apmeklēt bērnus, kuri no Latvijas adoptēti ģimenēs Francijā.
Laimīgus, mierīgus, smaidošus, veselus un aprūpētus – tādus kādreizējos bērnunama “Annele” audzēkņus Francijā sastapa Ilze Nagliša un Jānis Seržāns. Augustā viņiem bija iespēja apmeklēt bērnus, kuri no Latvijas adoptēti ģimenēs Francijā.
Iespēja pārliecināties
“Bijām Puatjē, tikšanos ar ģimenēm organizēja asociācija “Laima”, kas izveidota sadarbībai ar Latviju Francijā. Pavisam no “Anneles” uz Franciju adoptēti 13 juridiski brīvi audzēkņi, un tie visi bija bērni ar veselības problēmām. Sastopoties pārliecinājāmies, ka mūsējie sev atraduši īstas mājas. Par to viņu tagadējie vecāki rakstījuši vēstulēs uz bērnunamu, tām bieži pievienotas fotogrāfijas. Bija prieks satikties un redzēt to pašam,” saka bērnu uzticības persona Jānis Seržāns.
Ilze Nagliša stāsta, ka, uzturoties Francijā, dzīvojusi ģimenē, kurā “Anneles” audzēknes kļuvušas par meitām. “Ne tikai šajās meitenēs, arī citos tur sastaptos kādreizējos mūsu bērnos ir tik daudz pozitīva starojuma, viņos vairs nav tramīguma, nedrošības par ikdienu. Ir nepieciešamās lietas un pāri visam – jauniegūto vecāku mīlestība un pacietība. Bērni mācās skolā, apgūst franču un vēl kādu svešvalodu, par viņu ārstēšanos, atveseļošanos, norūdīšanos, garīgo un fizisko attīstību tiek gādāts. Tikšanās ģimenēs pārliecināja, ka lēmums par adopciju uz ārzemēm bijis bērnu interesēs,” tā Ilze Nagliša, kura bērnunamā “Annele” ir atbildīga par darbu ar atbalsta ģimenēm.
Saikne ar dzimteni
Jānis Seržāns stāsta, ka bijušie audzēkņi viņu pazinuši, kaut arī kopš aizbraukšanas no Latvijas pagājuši vairāki gadi. Ar prieku pieņemtas mazās dāvaniņas no Latvijas, suvenīri ar “Anneles” simboliku. Interesanti bijis vērot bērnu un viņu tagadējo vecāku attiecības, uzzināt par veiksmēm, sekmēm mācībās, sportā, citās attīstības jomās.
“Var jau teikt, ka Latvijai šie bērni ir zuduši. Viņiem ir cits vārds, uzvārds, viņi ir apguvuši un ikdienā lieto citu valodu, iedzīvojas jaunā kultūras vidē. Ja audžuvecāki neuzturēs interesi par Latviju, no kurienes bērni nākuši, šī saite var zust,” spriež Jānis Seržāns. Bet varbūt tās ir tikai emocijas? Nav salīdzināmi apstākļi un attieksme, kādu bērni izjūt tagad pie cilvēkiem, kuri viņus apņēmušies darīt laimīgus, un pāridarījumi, ko nācās izciest no saviem vecākiem.
Tiesības izaugt
Nereti Latvijā izskan noraidoši viedokļi par mūsu bērnu adopciju uz ārzemēm, atzīst Jānis Seržāns: “Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26. panta pirmajā daļā teikts, ka ģimene ir dabiska bērna augšanas un attīstības vide un katram bērnam ir neatņemamas tiesības izaugt ģimenē. Tomēr ir gadījumi, kad bērni no bioloģiskajiem vecākiem jāšķir. Tad izeja ir atbalsta ģimenes, audžuģimenes vai nodošana aizbildnībā.
Adopcija uz ārzemēm juridiski ir ilgstoša, prasības pret adoptētājiem – stingras, jo tā ir liela atbildība. Adopcijai jāsagatavo arī bērns. Tiem pieciem audzēkņiem, kuri pēdējo gadu laikā no “Anneles” ir adoptēti uz Franciju un Itāliju, bērnunama audzinātāji stāstīja par nākamo mītnes zemi, tās dabu, rādīja attēlus, klausījās mūziku, mācīja elementāras sazināšanās frāzes.
Esot klāt brīžos, kad notiek pirmā tikšanās šeit Latvijā, grūti slēpt emocijas, redzot, kā bērnunama audzēkņi un nākamie vecāki izpauž savas jūtas. Tur ir prieks, cerības, bailes no vilšanās,” atzīst bērnu uzticības persona Jānis Seržāns. Līdz šim adopcijai paredzēto bērnu un jauno vecāku kopējais uzturēšanās laiks ārpusģimenes aprūpē bijis sekmīgs. Sākotnējo saprašanos apliecina saskaņa un saprašanās, kas starp bērniem un adoptētājiem nostiprinājusies šajos dažos gados.
Pavadīt vasaru
“Apmainījāmies adresēm, nosūtījām pateicības vēstules par šo iespēju satikties, fotouzņēmumus. Ceru, ka sarakste turpināsies un būs arī citas tikšanās,” tā Jānis Seržāns.
Vairākiem bērnunamiem Latvijā ir sadarbība arī ar atbalsta ģimenēm Francijā. Turp audzēkņi dodas pavadīt vasaru. Ilze Nagliša, Jānis Seržāns un citi pieaugušie palīdzēja šiem bērniem doties mājupceļā, lai Latvijā sāktu skolas gaitas. Varētu šķist, ka tā nebija viegla atgriešanās, bet Ilze stāsta: “Autobusā sēdēju kopā ar kāda Vidzemes bērnunama audzēkni, kurš jau atkārtoti bija ciemojies kādā ģimenē Francijā. Vaicāju, vai gribas braukt uz Latviju, un viņš atbildēja apliecinoši: “Uz mājām!” Šīs vasaras brīvdienas viņa dzīvi ir darījušas gaišāku.”
