Biju domājusi – šoreiz par politiku ne vārda. Apjūsmošu rudenīgo dārzu, ko maigi violeti iekrāsojušas vēlziedes.
Biju domājusi – šoreiz par politiku ne vārda. Apjūsmošu rudenīgo dārzu, ko maigi violeti iekrāsojušas vēlziedes. Stāstīšu par rozēm, cīnijām un asterēm, kas spīvi pretojas naktssalnām, par kastaņiem, kas paukšķēdami plēš adatainos mētelīšus, sasaukdamies ar ābolu lidojumu caur koka lapotni. Tik ierasti, nemainīgi, stingri ievērojot nekur nerakstītos un neviena neapstiprinātos dabas likumus. Dzidrā atvasara piedāvā tādu krāsu un norišu harmoniju, kam līdzināties, manuprāt, varētu vienīgi mūzika.
Pašlaik gaiss vibrē priekšvēlēšanu drudzī un vienaldzībai nav vietas. Skaitu dienas, kad beigsies uzbāzīgās reklāmas. Taču ne mazāk satraucoši, kāds atnāks pēcvēlēšanu rīts. Vai par sabalsoto atkal pārmetīs – paši vainīgi? Viss būs, kā bijis. Tas pats valdības pinums, tie paši labirinti, pa kuriem rit tautas sastrādātā nauda. Pēdējās nedēļās radies iespaids, ka tās izcelsmi piesavinājušās viena divas partijas, radot pārliecību vēlētājos, cik tās pašaizliedzīgi dalījušās personiskajā bagātībā.
Esmu domājusi, kas ir tas virzītājspēks, kas, piemēram, Tautas partijai liek tik izmisīgi, ciniski un neētiski cīnīties par vietu Saeimā, it kā tas būtu izdzīvošanas jautājums. Atbildi izlobīju pagājušajā nedēļā. Tie ir arī Eiropas naudas miljoni, kuru administrēšanai (izrīkošanai) Latvijā pienākas galvu reibinoša summa miljonos. Un tas ir kumosiņš kā runcim baldriāni. Gudri “administrējot”, iespējams, partiju sabiedriskajām organizācijām ziedotā naudiņa atgriezīsies finansētāju kontos ar bagātiem procentiem, bet Eiropas naudu virzīs uz tiem reģioniem, kurus visvairāk būs ietekmējušas likumu apejošās reklāmas.
Ierindnieks Andris Šķēle intervijā “Latvijas Avīzei” apgalvoja, ka slavinošo frāžu publiskie ierunātāji nesaņemot ne santīma. Neticami. Bet par vēlētāju muļķošanu sīrupa lējēji ir maksājuši un maksā paši – ar savu sirdsapziņu, apzināti piedaloties procesā, kurā, kā sacīja Jurģis Liepnieks, likumdošana šķirta no morāles.
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga oficiāli kandidē uz ANO ģenerālsekretāra amatu. Atis Lejiņš, Ārpolitikas institūta direktors, apgalvo, ka kuluāros viss notiek pēc scenārija, kurā, viņaprāt, bija paredzēta kandidātes izvirzīšana Baltijas valstīs. Aiz viņas stāv liels spēks – ASV –, tām ir milzīga svira Krievijas ietekmēšanai. “Un kāpēc lai Ķīna neatbalstītu Vairu Vīķi-Freibergu?” jautā A. Lejiņš un paredz – viņa kļūs par ANO ģenerālsekretāri. Kāds cits politologs domā, ka mūsu prezidentes izredzes ir tuvu nullei, taču viņai tiks kāds cits augsts amats aliansē.
Man V. Vīķes-Freibergas virzīšanās pa karjeras kāpnēm atmiņā atsauc pasaku par zelta zivtiņu, kas izpilda trīs karstākās vēlēšanās. V. Vīķe-Freiberga sasniegusi kalngalu zinātnē, kļuvusi par Latvijas Valsts prezidenti, nu grib būt pasaules valdniece. Ko teiks zelta zivtiņa?
Sestdien Bauska atvadījās no prāvesta teoloģijas profesora Paula Žibeika, kurš pratis Bauskas Sv. Gara luterāņu draudzi saglabāt un izvest cauri daudzām varām un dažādām ideoloģijām. Emocionāli spēcīgi bija atvadu vārdi, kādus savam Skolotājam veltīja mācītājs Aivars Siliņš, atdodot godu cilvēkam, kurš garajā mūžā bija sakrājis tikai gara bagātības un tās dāsni dalīja līdzcilvēkiem.
