Tūrisma attīstībai Latvijas un Lietuvas pierobežas reģionos ir daudz kopīga, tomēr sevi liek manīt dažas atšķirības.
Tūrisma attīstībai Latvijas un Lietuvas pierobežas reģionos ir daudz kopīga, tomēr sevi liek manīt dažas atšķirības. Par to Bauskas rajona tūrisma pakalpojumu sniedzēji varēja pārliecināties pieredzes apmaiņas braucienā uz Panevēžas reģionu.
Garām brauc tūkstoši
Ceļojuma maršruts bija veidots, lai radītu priekšstatu par tendencēm lauku tūrismā. “Īsti birokrātijas džungļi ir jāpārvar, lai atvērtu tūrisma objektu maģistrāles “Via Baltica” malā,” apgalvo atpūtas centra “19. kilometrs” direktors Valds Tomuļonis. Liela kafejnīca, etnogrāfiskās sētas muzejs un minizoodārzs atrodas 19 kilometru no abu valstu robežas Pasvales rajonā. Vēl pirms dažiem gadiem tur bija redzama tikai necila mājele. Objekts tika pakāpeniski paplašināts un ieguva gluži citu vērienu. Būvdarbi turpināsies, jo tuvākās nākotnes iecere ir autostāvvietas izbūve furgonu vagoniņiem. Tā nav parasta mašīnu novietne, bet ar komunikācijām aprīkots laukums, lai furgonu īpašnieki varētu izmantot elektrību, ūdeni, sakaru iekārtas.
Katru dienu pa “Via Baltica” pārvietojas septiņi līdz astoņi tūkstoši cilvēku, Lietuvā veiktā pētījuma rezultātus atklāj Valds Tomuļonis. Lauku tūrisma uzņēmēju mērķis ir panākt, lai ceļmalas krodziņiem un viesu mājām viņi vienaldzīgi nepabrauktu garām.
Etnogrāfija un lāči
Kafejnīcā vienlaikus var uzņemt 100 tūristu, bet vasarā – divtik daudz, jo ir atvērtas āra terases. Etnogrāfiskā stilā veidotā guļbūves ēka ar skaidu jumtu ir ļoti mājīga, apkalpošana – raita. Interjera iekārtojumā ir izmantoti tikai dabiski materiāli. Līdzīgs stils ieturēts arī etnogrāfiskā muzeja un saimniecības ēku arhitektūrā. Zem vairākām nojumēm un klētiņā eksponēta bagātīga Pasvales novada zemnieku darbarīku un sadzīves priekšmetu kolekcija. Par katru lietu uzņēmuma direktoram ir vesels stāsts. Turpat mežā atrodas divi voljēri. Vienā mīt dambriežu, otrā – lāču pāris. Briedīti Bembiju caur žogu var pat apmīļot, bet lāči uzvedas kā profesionāli fotomodeļi. Vēl ir arī ponijs un strauss, tiem ierīkoti atsevišķi aploki.
Uzņēmuma īpašnieki par vislielāko riska faktoru uzskata kvalificēta darbaspēka trūkumu. Īpaši aktuāls tas kļuvis sabiedriskās ēdināšanas jomā un celtniecībā. Prasmīgākie amatnieki ir devušies peļņā uz ārvalstīm, bet jaunieši nevēlas palikt provincē un meklē labāk atalgotu darbu Viļņā, Palangā vai Klaipēdā, situāciju raksturo Pasvales rajona administrācijas direktora vietnieks Pauls Petkevičs. Viņš piemetina, ka jūtamu valsts atbalstu Lietuvā var saņemt uzņēmēji, kas izveido jaunas darbavietas, Tā, piemēram, “19. kilometra” īpašnieki atpūtas centra paplašināšanu veica, iesaistoties Nodarbinātības valsts dienesta projektu konkursā un saņemot finansējumu.
Trīs biznesa scenāriji
Apmēram 30 kilometru no Panevēžas, Daugavpils šosejas nomaļā vietā, nesen atvērta plaša viesu māja “Pakalnes sodyba” ar daudzveidīgu aktīvās atpūtas pakalpojumu klāstu. Tās īpašnieki ir Jackunu ģimene, kas turpat uzcēlusi savu dzīvojamo namu. Simpātiskā un viesmīlīgā Daiva Jackuniene pie baušķenieku grupas vēršas ar jautājumu: “Kuru tūrisma biznesa scenāriju lai jums stāstu – pesimistisko, optimistisko vai jaukto?” Ģimenei piederošais īpašums atrodas Levo upes piekrastes ainavu parka teritorijā, kas rada lielus šķēršļus uzņēmējdarbības attīstībai, jo bez saskaņošanas un speciālām atļaujām pat koku mežā nedrīkst nozāģēt.
Daiva ir ļoti atklāta, daloties savā biznesa pieredzē, un neslēpj bažas par nākotni: “Prasības lauku tūrisma uzņēmumiem ir tik drakoniskas, ka daudziem nolaižas rokas. Mēs esam Lietuvas Lauku tūrisma asociācijas dalībnieki. Nevalstiskā organizācija, manuprāt, ir daudz panākusi, iestājoties par mazo uzņēmumu tiesībām. Vismaz tagad prasības kafejnīcu atvēršanai laukos nav tik pārspīlētas kā lielpilsētu restorāniem. Tagad es zinu, ka uzturēt vienīcu pilsētā būtu daudz vienkāršāk, jo pašiem nav jāierīko komunikācijas, jāveido ainava, jācērt malka un jādara vēl simtiem neatliekamu ikdienas darbu.
Atzīšos godīgi – strādāt ar lielām tūristu grupām man nepatīk nemitīgās kņadas un kaprīžu dēļ. Darbs ar cilvēkiem jau tā ir psiholoģiski smags, bet, ja ceļotājiem allaž pa rokai atrodas alkohols, tad komentāri lieki. Ar prieku atceros uzņēmējdarbības pirmos gadus, kad pie mums nedēļas nogalēs ieradās dažas ģimenes. Es ticu, ka paies laiks un atpūta neskartā dabā būs ekskluzīvs un diezgan dārgs pakalpojums turīgiem klientiem. Tad, uzņemot nelielas grupas, varbūt spēsim nopelnīt tikpat, cik apkalpojot lielu tūristu skaitu pašlaik.”
Katastrofa darba tirgū
Daivas Jackunienes viesi galvenokārt ir somi, zviedri, igauņi, bet latvieši viesu mājā nemēdz pārnakšņot. Līdzīga situācija ir Latvijā. To ievērojusi Mežotnes pagasta viesu mājas “Arāji” saimniece Inese Smilškalne: “Lietuvieši no rīta atbrauc, bet vakarā dodas mājup. Arī latviešu tūristi uz kaimiņzemi visbiežāk dodas vienas dienas ceļojumā, jo attālumi nav lieli.”
Viesu mājas “Pakalnes sodyba” īpašniecei reizēm šķietot, ka viņa ir atvērusi neoficiālu arodizglītības iestādi. “Krīze darba tirgū ir neiedomājama. Katrs nākamais darba meklētājs mūsu uzņēmumā ir bezcerīgāks par iepriekšējo. Ārkārtīgi daudz enerģijas veltām jaunu darbinieku mācīšanai, bet, līdzko jaunietis ir ielāgojis, ka dakšiņa jānovieto šķīvim kreisajā pusē, viņš uzraksta atlūgumu, lai dotos uz Īriju, Angliju vai Palangas restorāniem. Mēs nevaram konkurēt ar šiem darba devējiem. Lai gan saviem darbiniekiem maksājam pietiekami lielas algas un piedāvājam vairākus atvieglojumus, tuvākajā apkaimē atrast strādājošos ir gandrīz neiespējami.”
Codes pagasta viesu mājas “Nameji” īpašniece Sandra Lazda, iztaujāta par pieredzes apmaiņas brauciena iespaidiem, spriež: “Man visvairāk palikusi atmiņā uzņēmīgā Daiva Jackuniene. Reti kurš komersants uzdrīkstas svešiniekus tik dziļi ievest savā biznesā. Tā bija ļoti vērtīga saruna. Es pati esmu lauzusies cauri līdzīgiem procesiem un labi saprotu situāciju tūrisma nozarē, kas Latvijā un Lietuvā ir ļoti līdzīga. Tiekoties ar kolēģiem lauku tūrisma abos objektos, es novērtēju laipnību, sirsnību un atvērtību. Vēl spilgtāk to sapratu pēc kārtējā pieredzes apmaiņas ceļojuma uz Igauniju. Lietuva šķita kā saulīte, bet Igaunija atgādināja krēslainu vakaru, jo tur galvenā vērtība tiek piešķirta naudai, nevis cilvēkiem.”
