Franču režisora Žaka Odiāra filmu «Mana sirds ir stājusi pukstēt», kas 2005. gada Berlīnes kinofestivālā tika atzīta par šedevru, aizmirst ir neiespējami. Šoruden lenti demonstrēja arī Rīgā.
Franču režisora Žaka Odiāra filmu “Mana sirds ir stājusi pukstēt”, kas 2005. gada Berlīnes kinofestivālā tika atzīta par šedevru, aizmirst ir neiespējami. Šoruden lenti demonstrēja arī Rīgā.
Saņem astoņus “Cēzarus”
Žaka Odiāra režijas pamatā ir paātrinātu sirdspukstu ritms. Šajā tempā dzīvo galvenais varonis Toms. Viņu spēlē franču aktieru jaunās paaudzes zvaigzne Romēns Dirī, kam, pēc kritiķu atzinuma, piemīt Žana Pola Belmondo un Alēna Delona harisma. Viņi arī apgalvo, ka trīsdesmitgadnieku paaudzes talantīgais pārstāvis Ž. Odiāra lentē ir nospēlējis savu izcilāko lomu. Tie nav nekādi pārspīlējumi, jo veids, kādā Romēns Dirī izdzīvo pretrunu plosītā Toma drāmu, patiesi ir suģestējošs. To pašu var attiecināt uz mūziku, kas lentē ir kļuvusi par universālu valodu, uz sakāpināto ritmu, kas neatslābst ne sekundi.
Romēna Dirī vārds mūsu skatītājiem līdz šim ir bijis svešs. Izņemot Franču kinonedēļā šī gada sākumā demonstrētu lenti ar viņa piedalīšanos, citu iespēju iepazīt daudzsološo aktieri nav bijis. Patiesībā par jauno Eiropas kino tikpat kā neko nezinām, jo nemitīgi tiekam “baroti” ar Holivudas produkciju. Ja nebūtu kinofestivālu “Baltijas pērle” un “Arsenāls”, nudien varētu ieslīgt provinciālā aprobežotībā.
Lente “Mana sirds ir stājusi pukstēt” šogad ir kļuvusi par vairāku kinofestivālu spilgtāko notikumu un ieguvusi astoņus “Cēzarus”, bet komponists Andrē Desplā – balvu par labāko mūziku. Filma ir 1978. gadā uzņemtās versijas “Pirksti” rimeiks. Vairāki kritiķi Ž. Odiāra darbu vērtē augstāk, lai gan stilistiski atšķirīgas lentes diez vai ir pareizi salīdzināt.
Aģents spēlē klavieres
Filmas “Mana sirds ir stājusi pukstēt” vadmotīvs ir realitātes un sapņa nesavienojamība. Varbūt tādēļ jebkurš skatītājs var viegli sevi identificēt ar galveno varoni Tomu. Gandrīz ikviens apzinās, kāds bezdibenis nereti mūs šķir no ideāliem un situācijas, kurā jādzīvo. Toms ir nekustamo īpašumu aģents. Nodarbošanos, kas balansē uz likuma pārkāpumu robežas, viņš ir pārņēmis no tēva. Iespējams, ka jaunā parīzieša dzīve tā arī paietu cietsirdīgajās biznesa spēlēs, ja nebūtu nejaušas tikšanās ar savas mirušās mātes kolēģi – pazīstamu diriģentu. Viņu skumdina, ka apdāvinātais puisis ir pārtraucis klavierspēles nodarbības. Sirmais kungs rosina tās atjaunot un padomāt par koncertējoša pianista karjeru.
No šī brīža sākas Toma dubultā dzīve. Viņš noalgo privātskolotāju – ķīnieti –, kura franciski nerunā ne vārda. Vienīgais sazināšanās līdzeklis abiem ir mūzika. Jauneklis saprot, ka sapnis par pianistu ir gandrīz neaizsniedzams, jo dīkstāvē pavadītais laiks ir atstājis sekas. Toms nežēlīgi strādā, pat naktīs viņš mostas un līdz saullēktam spēlē Haidna un Šopēna sonātes, turklāt nodarbošanās viņam jāslēpj no biznesa partneriem.
Piedzimst no jauna
Ir fantastiski vērot jauno cilvēku atveramies. Uz neatgriešanos pazūd ironija, noslēgtība sevī, lai dotu vietu maigumam un ievainojamībai. Taču nemiers kļūst vēl dziļāks un plosošāks. Toms apzinās sava biznesa bezjēdzīgumu un cinismu. Beidzot viņš ir sācis dzīvot, bet saraut saites ar darījumu pasauli vēl neuzdrīkstas, jo nākotnes vīzijas ir pārāk nenoteiktas.
Sava varoņa iekšējās pretrunās Romēns Dirī atklāj tik negaidītas un dziļas dimensijas, kas pāraug filmas saturiskos ietvarus.
Noklausīšanās eksāmenu Toms nenokārto, jo visu iepriekšējo nakti ar kompanjoniem ir trenkājis nelegālos imigrantus no jauniegūtā nama Parīzes nomalē. Pārcilvēcisks nogurums, izmisums un bezcerība seko pa pēdām, jo mīklainos apstākļos tiek nogalināts Toma tēvs. Jauneklis, kas izdzīvo šo traģēdiju un pārvar mežonīgas atriebības alkas, vairs nav iepriekšējais Toms, bet gluži cits cilvēks. Viņš sarauj visas saiknes ar agrāko dzīvi un paliek savā pasaulē, kurā nav varmācības, cinisma un melu. Tomu vairs nesāpina neīstenotā pianista karjera, jo ir arī citi – vienkāršāki – veidi, kā kalpot mākslai un skaistumam, dzīvojot saskaņā ar sirdsapziņu.
