ROZEMARIJA KLAUSENA ir starptautiskās un starpkonfesionālās sieviešu kalpošanas organizācijas «Aglow» (no angļu valodas – ‘dedziet, kvēlojiet’) Baltijas nāciju direktore.
ROZEMARIJA KLAUSENA ir starptautiskās un starpkonfesionālās sieviešu kalpošanas organizācijas “Aglow” (no angļu valodas – ‘dedziet, kvēlojiet’) Baltijas nāciju direktore. Šīs kristīgās institūcijas pirmā starptautiskā Baltijas konference notika septembra sākumā Rīgā. Organizācijas “Aglow” grupas darbojas Iecavā un Stelpē.
R. Klausena pirms nozīmīgā pasākuma četras dienas uzturējās pie iecavniekiem Raivo un Lāsmas Šastakovičiem. Aiz vārdiem, kas atklāj šo personību, stāv viņas emocijas un jūtas, bailes un sāpes, dusmas, izmisums un naids, mīlestība un brīvība, dzīvs Dievs, ejot mūža ceļu.
Vai jūs Latvijā esat pirmo reizi?
– Nē, pirmo reizi es šurp atbraucu pirms 15 gadiem un sāku strādāt ar sievietēm. Toreiz es ierados, lai runātu par piedošanas un samierināšanās jeb izlīdzināšanas vēsti. Mana dzīve ir stāsts par piedošanu un Dieva mīlestību – dzīvo Dievu. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc es sniedzu interviju. Par to ir jāraksta.
Es esmu gājusi caur grūtībām. Mana dzīve Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta. Es nevarēju piedot cilvēkiem. Taču Dievs mani no tā atbrīvoja, Viņš deva spēju piedot. Tagad es varu mīlēt arī savus ienaidniekus. Par to es gribētu runāt, bet tas nav iespējams, nepieminot pieredzēto dzīvo Dievu.
Lūdzu, pastāstiet par savu dzīvi!
– Esmu vāciete, bet pašlaik pārsvarā dzīvoju Zviedrijā. Vadu misijas organizāciju. Visa mana dzīve tagad ir veltīta tam, lai nestu piedošanas un izlīdzināšanas vēsti.
Es piedzimu 1934. gadā vācu ģimenē, mans tēvs bija nacistu ģenerālis. Tajā dienā, kad es piedzimu, Hitlers atbrauca uz manu dzimto pilsētu Hamburgu (lai pārbaudītu, kā notiek gatavošanās Olimpiskajām spēlēm, tās notika 1936. gadā – K. S.), tēvs atļāva viņam kļūt par manu krusttēvu. Vēlāk bija liels kauns manā dzīvē – dabūt kristības dokumentu, kurā atzīmēts, ka Ādolfs Hitlers ir mans krusttēvs.
Vēlāk tēvs kļuva par policijas komandieri Berlīnē un, esot šajā amatā, viņš palīdzēja ebrejiem atstāt pilsētu, proti, izglābties. Kad nacisti to uzzināja, manam tēvam nācās par to atdot dzīvību. Viņš nomira tāpēc, ka glāba ebrejus. 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, man toreiz bija pieci gadi.
Pieredzēju krievu iebrukumu Vācijā. Protams, ka padomju armija mums atmaksāja to, ko mēs viņiem bijām nodarījuši. Tas bija īpaši… smags laiks, ļoti… grūts posms. Ļoti ilgi es nevarēju piedot padomju pusei un krieviski runājošiem cilvēkiem. Tāpēc, ka pati biju tik ļoti savainota, es ienīdu krievus. Man negribējās pat nākt viņiem tuvumā. Dziļi sevī es biju pārpildīta ar rūgtumu.
Vēlāk es veltīju savu dzīvi Jēzum. Viņš atnāca uz šo zemi kā Dieva dēls, lai mūs glābtu. Bībelē mums saka, ja mēs atdodam savu dzīvi Jēzum, mēs būsim glābti. Taču vēl Svētajos Rakstos ir teikts, ka mums ir jāpiedod: “Tēvs piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem.” Mums ir ļoti grūti piedot. Īstenībā piedošana ir ļoti, ļoti… smaga.
Kā mainījās jūsu dzīve?
– Mana dzīve bija tik sagrauta, ka es nevarēju vairs tā turpināt. Tāpēc vienkārši es atdevu visu, kas bija, Jēzum: “Jēzu, re, kur visa mana miskaste, visi netīrumi un tik daudz izraudātu asaru.” Es negribēju vairāk tā dzīvot. Tad Viņš uzrunāja manu sirdi: “Rozemarij, tev ir jāpiedod, un tad es tevi dziedināšu. Es atjaunošu tevi.” Tajā brīdī bija ļoti grūti, bet tad es tiešām pamēģināju, atdevu savu dzīvi Viņam. Jēzus sāka mani dziedināt. Es darīju tā, kā Bībelē ir teikts: “Piedodiet, lai jums būtu piedots.”
Vēl joprojām bija padomju laiks. Es nezināju, ka pienāks tā diena, kad robeža tiks atvērta un es varēšu doties uz bijušo Padomju Savienību. Latvija bija pirmā valsts no bijušās PSRS, uz kuru es atbraucu. Es pirms tam nezināju, ka šeit ir tik daudz krievu. Kad es sapratu, ka tas tā ir, Dievs mani uzrunāja: “Tev viņi ir jāmīl.” Tad es sapratu latviešu un krievu savstarpējo vēsturi, es aptvēru vairāk vāciešu un latviešu pagātnes notikumu, ka vācieši atnāca ar spēku, iebruka Latvijā un viņi kopā ar latviešiem šeit nogalināja daudz ebreju. Tie tiešām ir vēsturiski fakti. Es sapratu, ka Rozemarija var celt saskarsmes tiltu – vienu roku sniegt latviešiem, otru – krieviem.
Es aptvēru, ka tiešām varu nest piedošanas vēsti kā vācu ģenerāļa meita. Jau 15 gadu es to daru, esmu runājusi daudzās radioprogrammās, sākumā sniedzu daudz interviju. Pēdējā laikā vairs ne tik bieži. Tikai caur Jēzu Kristu mēs spējam piedot saviem ienaidniekiem. Viņš grib mūs dziedināt, cer mūs samierināt, izlīdzināt un dot jaunu cerību. Viņš tā arī darīja, tagad es varu mīlēt krievus.
Lūdzu, pastāstiet vēl par piedošanas dziedinošo spēku, ko esat pieredzējusi!
– Vienreiz es runāju par piedošanu Rīgā, Doma baznīcā. Toreiz es lūdzu arī piedošanu par to, ka vācieši, ienākot Latvijā, iesauca savā armijā jaunus latviešu puišus. Viņiem nācās palīdzēt vāciešiem nogalināt ebrejus. Tas ir arī liels grēks pār šo valsti. Doma baznīcā es lūdzu piedošanu par to. Tajā brīdī ienāca kāds vecs vīrs un sabruka asarās. Viņš teica: “Es ienīdu vāciešus, jo es biju viens no tiem jaunajiem puišiem. Taču šodien es spēju piedot, es gribu piedot.” Viņš varēja to izdarīt.
Svētdien (10. septembrī – K. S.) es uzstājos Ogrē un pie manis raudādams pienāca kāds cits vecs vīrs. Viņš teica: “Mans tēvs bija vācietis. Es piedzimu, jo mana mamma palika stāvoklī. Mēs to turējām noslēpumā līdz pat šodienai. Ne mana sieva, ne bērni un mazbērni to zina. Taču šodien, Rozemarij, kad jūs runājāt par piedošanu, es sapratu, ka man tas ir jādara.” Pirmo reizi dzīvē viņš spēja apskaut vācieti. Vecais vīrs lūdza piedot, ka ienīdis mūs. Tajā pašā dienā viņš gribēja runāt ar savu ģimeni, jo vairs nejuta kaunu.
Kāda sieviete no latviešu ģimenes sacīja: “Es ienīstu vāciešus, jo, kad man bija četri gadi, vāciešu armija manu acu priekšā nogalināja manus vecākus.” Viņa bija ebrejiete. Sieviete nespēja piedot, ka viņai nekad nav bijis tēva un mātes. Visu laiku viņa atceras, ka atradās virtuvē, tajā ienāca vācieši un nogalināja viņas vecākus.
Šajā valstī ir notikušas ļoti daudzas lietas un kādas vēl ir slēptas. Vēl joprojām mēs saskaramies ar antisemītismu. Tāpēc es gribu celt tiltu starp nācijām, starp ebreju ticīgajiem un nest mīlestību, izlīdzināšanos šai valstij. Tas ir manā sirdī, ļoti (pēc pauzes) dziļi tajā. Nākamās paaudzes – mani bērni un viņu bērni – dzīvi būvē uz kaut kā, (pēc pauzes) kas nebija (pēc pauzes) īsti labs. Es gribu, lai Latvijai būtu svētība. Tāpēc arī mums notiek šī konference. Es gluži vienkārši gribu svētīt Latviju. Es neko nevēlos sev. Esmu ļoti priecīga, ka mana grāmata “Asaras pārvēršas dimantos” ir pārtulkota un izdota latviešu valodā.
Ko jums patīk darīt visvairāk?
– Ceļot un runāt par piedošanu.
Kas sniedz gandarījumu?
– Cilvēki, kas pieņem Kristu un tiek dziedināti, un iegūst sirdsmieru.
Kas jums dod spēku?
– Es domāju, ka tā ir Dieva mīlestība. Viņš dod man spēku, jo man jau ir 72 gadi. Sniedzot vēsti un sludinot Evaņģēliju, piepildās Bībelē teiktais – Dievs man dod mīlestību un spēku. Tas ir brīnumaini, man tiešām ir ļoti laba dzīve. Nevis komforta ziņā, protams, arī tas ir. Galvenais, es esmu ieguvusi mieru un laimi Dievā. Par to es esmu ļoti, ļoti laimīga.
Par ko jūs lepojaties?
– Par manu debesu Tēvu – Viņš beidzot atrada Rozemariju un bija spējīgs mainīt mani. Esmu lepna, ka mans debesu Tēvs nepadevās attiecībā uz mani.
Asaras un grūtības, caur ko es gāju, dod man spēju palīdzēt citiem. Es redzu, ka šī ir tā bagātība, ko es varu dot cilvēkiem. Varu mierināt citus, un jūs arī varat saņemt šo mieru. Es spēju saprast. Tas mani dara ļoti laimīgu.
Kas ikdienā jūs visvairāk uzrunā?
– Dzīve ap mums ir tik sagrauta, cilvēkos ir liela bezcerība. Tāpēc es visiem gribu nest šo cerību. Ļaudis ir samulsuši, viņi neredz izeju. Tāpēc vēlos dot viņiem to, kas man ir. Ikdienā, iepērkoties un darot citus darbus, es redzu apkārt šos cilvēkus. Es gluži vienkārši vienmēr domāju, kā lai viņiem palīdz.
Ikdienā man patīk gleznot un būt kopā ar ģimeni. Labprāt klausos klasisko, pielūgsmes mūziku, ne tik daudz rokmūziku (smejas).
Kādi ir iespaidi par Latviju?
– Pašlaik izskatās daudz, daudz labāk. Taču cilvēki joprojām ir salauzti. Viņiem ir vajadzīga cerība. Vienīgā, ko varam atrast, ir Dievā.
***
Viedoklis
– Iecavas evaņģēliskās ticības kristiešu draudzes “Dzīvības straume” mācītājs RAIVO ŠASTAKOVIČS:
– Rozemariju kā ticīgu cilvēku raksturo liela mīlestības un piedošanas spēja. Viņai ir 72 gadi, taču darba grafikā līdz jaunajam gadam mājās plānots būt tikai divas nedēļas. Pašlaik viņa ir Kijevā.
Rozemarija ir pašaizliedzīgs cilvēks, jo ceļo nevis lai pelnītu, bet lai nestu vēsti. Varētu teikt, ka viņa kā vēsturiska persona, nosēdinot pie viena galda dažādus cilvēkus, nes vienotību starp tautām.
