Nevaru un arī negribu slēpt apjukumu, «Bauskas Dzīves» interneta forumā lasot atsauksmes par pilsētā izveidotiem bērnu rotaļu laukumiem. Tik daudz negatīva par faktu, kam vajadzētu radīt prieku.
Nevaru un arī negribu slēpt apjukumu, “Bauskas Dzīves” interneta forumā lasot atsauksmes par pilsētā izveidotiem bērnu rotaļu laukumiem. Tik daudz negatīva par faktu, kam vajadzētu radīt prieku.
Izrādās, ka dzīvespriecīgās krāsās veidotās rotaļu lietas un vingrošanas rīki kādam var nepatikt tik stipri, ka galvā rodas nejaukas domas. Pat tādas kā “(..) negribu, lai pie maniem logiem ir publiska spēlēšanās vieta puspilsētai”. Vai pajautāt, ko vēlas?
Varbūt tāpēc krietna daļa no tā, kas Bauskā tapis labs un skaists, drīz vien tiek sabojāta. Soliņi noplēsti, kociņiem nolauztas galotnītes. Atcerēsimies pavasari, kad dažas dienas pēc talkas Ķirbaksalā padarītais tika sapostīts.
Vieni ceļ, citi ārda. Gailīšu pagasta bērnudārzā “Lācītis” pirms pāris gadiem izveidoja interesantu rotaļu laukumu audzēkņiem. Taču tas “strādā” augu diennakti, kā bērni prom, tā jaunieši iekšā. Nedēļas nogalē tas pats. “Pacietīgi rītos uzlasām pudeles, papīrus un visu ko citu, lai bērniem nav jāspēlējas atkritumos. Konfliktēt negribas, cenšamies ar vietējiem jauniešiem sadzīvot saticīgi, lai nenonākam līdz naidam. Ko lai dara, ja šī ir vienīgā tāda vieta ciematā?” stāsta pirmsskolas iestādes vadītāja Sarmīte Perševiča. Viņa neslēpj, ka reizēm ienāk prātā doma – vienkāršāk būtu bez šāda rotaļu laukuma. Varētu bez bažām nākt uz darbu, neraizējoties, vai kaut kas nav apgāzts, salauzts.
Līdzīgi domā kāds rakstītājs forumā: “Nevajag Bauskā neko, kur nu vēl bērnu rotaļu laukumus. Lai skrien pa ielām, sit suņus, kaķus, auro nebalsī, sēž spēļu zālēs, elpo mašīnu piecūkoto gaisu. Atjēdzieties forumisti – pret ko tagad protestējat? Pret to, ka ir bērni? Pret to, ka ir padomāts, ko viņiem darīt?”
Nezinu, vai šādu jauku, gaišu vietu pilsētā varētu būt par daudz. Drīzāk gluži pretēji. Nu nav ar bērniem jāiet cauri visai pilsētai, lai nonāktu līdz vienām žļerkstošām metāla šūpolēm.
Tas būtu tikai normāli, ja katras mājas pagalmā būtu, kur bērniem spēlēties. Lai nav jāskraida pa ielu, jāspēlējas ielas malā smilšu kalniņā, kas atvests kapu sakopšanai. Lai vecāki var būt droši, bērnu izlaižot pa dzīvokļa durvīm, un ir, kurp iet. Beigu beigās arī soliņi tur paredzēti, un gan bērnu mammām, gan vecākiem cilvēkiem būs, kur piesēst. Pat ja tā būtu bijusi pirmsvēlēšanu rosība, kā daži apgalvo, vēlēšanas pienāca un pagāja, bet rotaļu laukumi paliks. Jācer, ka ar laiku šīs rūpes par bērniem tiks saprastas, pieņemtas un arī saudzētas.
Atšķiru Valērija Siņeļņikova grāmatu “Izproti savu slimību”: “Ja gribat būt veseli un dzīvot ilgi, tad pati drošākā ilgdzīvošanas recepte ir labsirdība, pieklājība un humora izjūta. Esiet labestīgi pret cilvēkiem, un viņi jums atbildēs ar to pašu. Jo līdzīgs pievelk līdzīgu. Lai labsirdība un labvēlīga kļūst par jūsu neievainojamības simbolu.” Tas pārdomām rudens vakaros.
