Vai Turcija ir piederīga Eiropas Savienībai? Meklēt atbildi uz šo jautājumu septembra beigās uz Turciju devās 15 Latvijas dažādu rajonu žurnālisti, tostarp arī «Bauskas Dzīves» korespondents.
Vai Turcija ir piederīga Eiropas Savienībai? Meklēt atbildi uz šo jautājumu septembra beigās uz Turciju devās 15 Latvijas dažādu rajonu žurnālisti, tostarp arī “Bauskas Dzīves” korespondents.
Piecu dienu vizīti sagatavoja Latvijas Republikas Ārlietu un Aizsardzības ministrija, Turcijā mūs uzņēma Tūrisma un kultūras un Ārlietu ministrijas pārstāvji.
Robeža ar Irāku un Irānu
Atzīšos uzreiz, man joprojām nav skaidras atbildes, vai Turcija būtu jāuzņem ES. Paskatoties kartē, redzams, ka šīs valsts daļa, kas atrodas viņpus Bosfora jūras šaurumam, tālu stiepjas uz austrumiem gar Melnās jūras dienvidu malu, robežojoties ar Sīriju, Irāku un Irānu. Līdz Eiropai no turienes ir bezgala tālu. Tajā pašā laikā vairumam no mums šķiet pieņemami, ka Eiropā ieskaitām Kaukāza valstis – Azerbaidžānu, Armēniju un Gruziju. Tātad ģeogrāfiskā ziņā Turcijas piederība Eiropai nav vērtējama viennozīmīgi.
Esot Turcijā, cik nu tas bija iespējams, centos saskatīt šajā valstī pazīmes, kuras ļautu to iekļaut Eiropas kopienā. Deviņu miljonu megapilsēta Stambula dzīvo metropoles ritmā, tajā eiropietis var justies tikpat brīvi un pietiekami bezpersoniski kā Parīzē, Vīnē vai Berlīnē.
Šī pilsēta ir lielisks apliecinājums, ka līdzās draudzīgi var sadzīvot divas šķietami pretrunīgas reliģijas – kristietība un islāms. Kad noteiktās stundās no mošejām atskan aicinājumi uz lūgšanām, uz mirkli pārņem eksotiski austrumnieciska sajūta. Taču šajā brīdī dzīve Stambulā neapstājas, pilsētnieki nekrīt ceļos, nevēršas ar skatieniem uz Mekas pusi un neskaita lūgšanas. Vides un ļaužu tikumu vērojumi Stambulā, valsts galvaspilsētā Ankarā un kūrortpilsētā Alanjā dod krietnu tiesu tai pārliecībai, kura teic – kāpēc gan tas viss nevarētu būt eiropiešiem pieņemams un atbilstīgs?
Harmonija haosā
Apmeklējot veikalus, tirgus Stambulā un Alanjā, vērojot cilvēku dzīves ritmu un paražas, šķiet, ES normatīvu un regulu īstenošana te nebūs iespējama nekad. Zinot, cik mēs pakalpīgi savu saimniecisko dzīvi cenšamies iestumt Eiropas prasību rāmjos, turkiem ar viņu tikumiem un pieņēmumiem tas, šķiet, vēl ilgi neizdosies. Sanitārās normas, kases aparāti tirgos, transporta kustība – tas viss joprojām ir savdabīga austrumnieciskā šarma, vienlaikus arī haotiskas harmonijas apvīts. Kaut gan cenšanās ieviest kārtību šajā jomā ir jaušama.
Pirms nedēļas atgriezos no Krimas Ukrainā, kas mums šķiet daudz vairāk Eiropai piederīga. Tur tāda lieta kā biļetes sabiedriskajā transportā, čeki par pirkumiem un ES prasību ievērošana sanitārajā, apkalpojošā jomā ir daudz zemākā līmenī nekā Turcijā. Tajā pašā laikā iespēja Turcijā baudīt citādu dzīves modeli un attiecību principus šķiet saistošāka nekā uzturēšanās tik ļoti paredzamās un visur prognozējamās Eiropas zemēs. Vecāku cilvēku godā turēšana, izglītības nozīmes apjausma, cīņa ar Rietumu netikumiem, piemēram, pēc pāris gadu eksperimenta valstī ar likumu aizliegti kazino, jo šīs izklaides industrijas nodarītais posts nav salīdzināms ar atsevišķas uzņēmēju grupas ieguvumu, – lietas, kas raisa simpātijas pret šo valsti uz Eiropas un Āzijas robežas.
Pieaug aizvainojums
Līdztekus zemes un ļaužu iepazīšanai centāmies izzināt oficiālās Turcijas viedokli par ES. Sabiedrības atbalsts valdībai tās ceļā uz ES mazinās. Turcija kopš 1999. gada ir ES kandidātvalsts. Tajos gados līdz pat 90 procentu turku atbalstīja savas valsts pievienošanos ES. Pēc pēdējām ziņām, tagad to grib vien 40 procentu iedzīvotāju. Sabiedrībā pieaug aizvainojums uz ES par arvien jaunām prasībām Turcijai. Tādējādi lielā daļā sabiedrības radies secinājums – ES drīzāk pašlikvidēsies nekā uzņems Turciju.
Uzklausot nevalstiskās organizācijas Eirāzijas stratēģiskās izpētes centra prezidentu Faruku Loģoģlu, nācās secināt, ka valdība nonākusi strupceļā. “Nevar teikt, ka arābu valstis būtu pret Turcijas dalību ES. Sākumā bija neapmierinātība, jo valdīja uzskats, ka Turcija pamet šo reģionu. Tagad savukārt manāma skepse, jo musulmaņu valstis netic, ka Turcija tiks uzņemta ES. Šīs šaubas izskanēja pēdējā Arābu līgas sanāksmē. Ja ES pateiktu Turcijai “nē!”, tad musulmaņu zemēs varēs secināt – mēs jau tā domājām, ka ES ir tikai tāds kristiešu klubiņš. Savukārt, ja ES pateiks Turcijai “jā!”, tad arābu valstis sacīs: “Demokrātiska musulmaņu valsts var būt ES.” Šis piemērs mums liek aktīvi rīkoties,” tā skaidro F. Loģoģlu.
Valdība – strupceļā
Tādējādi Turcijas valdībai nekas cits neatliek kā, nezaudējot cieņu pārējās arābu pasaules acīs, darīt maksimāli iespējamo, lai sagatavotos visu ES prasību izpildei, vienlaikus ietekmējot arī sabiedrisko domu savā valstī. Tāpēc Turcijā pašlaik ir jaušams apmulsums. No vienas puses ir kaitinošās ES prasības un daudzviet paustā Eiropas valstu noliedzošā nostāja un tam pretī arābu valstu atzinumi. Pilnīgi iespējams, ka Turcijas un ES kopesamība var būt nozīmīgs solis divu pašlaik pretrunīgu pasauļu – kristietības un islāma – sapratnes veicināšanai. Šī lielā atbildība mulsina Turciju tāpat kā visu Eiropas Savienību.
