Latvijā kopš vakardienas, 2. novembra, par vienu profesionālu teātri vairāk.
Latvijā kopš vakardienas, 2. novembra, par vienu profesionālu teātri vairāk.
Tā pirms “Muzikālā teātra 7” izrādes “Pēc Dekamerona” paziņoja teātra radošais direktors Kārlis Anitens. Jauniestudējums uz Maskavas nama skatuves šomēnes būs skatāms vēl 12 reižu.
Pikantais Dekamerons
Daudziem vidējās, arī vecākās paaudzes teātru skatītājiem atmiņā noteikti palikusi jautrā, nedaudz pikantā leļļu teātra izrāde, kas bija vērojama pirms gadiem divdesmit. Tolaik daudzi vēl ilgi dungoja Ulda Stabulnieka asprātīgās dziesmiņas, no kurām populārākā bija par nerātno Alibeku.
Arī pats itāliešu rakstnieka Džovanni Bokačo 14. gadsimtā sacerētais 100 noveļu krājums “Dekamerons” padomju gados, lai arī netika īpaši popularizēts, tomēr grāmatā bija izdots. Daudziem, iepazīstot šīs asprātīgās, dažviet nerātnībām un divdomībām pilnās noveles, bija vienīgā iespēja lasīt erotiskus tekstus. Iepazīstot noveļu krājumu, labāk apjaušamas mēra pārņemto florenciešu vēlmes uzdzīvot, nebēdnīgi triekt un blēdīties. Ļaudis bija šķietami samierinājušies ar likteņa nolemtību, tāpēc arī dzīroja uz nebēdu. Zinot šo aspektu, daudz saprotamākas kļūst noveļu varoņu izdarības, īpatnais humors, blēdības.
Saglabāt itālisko dzirksti
Jāņa Jurkāna dramatizējumā trūkst varoņu rīcības motivējoša skaidrojuma. Tāpēc dažbrīd neizprotama šķiet aktieru pārliekā rosība, skaļums, nepamatota ir bezbēdība. Tas gan vairāk problēmas rada tiem, kas nav lasījuši noveles un nezina kontekstu.
Nedaudz garlaicīgs šķiet izrādes pirmais cēliens, saturiskāka un izprotamāka ir otrā daļa. “Visgrūtākais, veidojot šādu iestudējumu, ir radīt un saglabāt itālisko dzirksti, asumu un temperamentu. Svarīgi, lai arī to visu pieņemtu latviešu skatītāji, lai viņi saprastu, iejustos un dzīvotu līdzi dienvidnieciskajām kaislībām,” tādu viedokli pauž aktieris un režisors Voldemārs Šoriņš. Ja skatītājs ar tādu noskaņojumu ierodas teātrī un cenšas iejusties gaisīgi bezbēdīgajās, nereti pārlieku skaļajās un artistiski pārspīlētajās skatuviskajās norisēs, tad pēc divarpus stundām no Maskavas nama viņš aizies apmierināts. Saturiskā dziļuma, emociju un aktierspēles meistarības meklētājiem būs grūti rast pilnvērtīgu baudījumu.
Uz skatuves dailēnieši
“Cenšamies skatītājiem radīt Bokačo iecerēto noskaņu, atklāt tā laika florenciešu domāšanu, viņu neprātīgo dzīrošanu mēra pārņemtajā pilsētā. Cenšamies būt komiski, vienlaikus arī saglabājot dabiskumu. Daudzām ainām mēģinājumu laikā esam meklējuši arvien jaunu tēlojumu, dažviet esam iebilduši pret režisora interpretējumu, bet aktiera darbs jau ir izpildīt cita teikto,” stāsta aktieris Intars Rešetins.
Šajā “Muzikālā teātra 7” iestudējumā ir vairums Dailes teātra aktieru. Tā viņiem ir laba izdevība nestāvēt dīkā, kamēr pašu ēkā rit remonts. Muzikālajā komēdijā “Pēc Dekamerona” īpaši spoži viņi sevi gan neparāda. Veiksmīga varoņa rakstura atklāsme izdevusies Aldim Siliņam. dažās epizodēs amizanti interesants ir Valdis Liepiņš, komisms vīd Gundara Silakaktiņa veidolā. Ar labu dziedātprasmi uzspīd Artis Robežnieks, taču trūkst spilgtu sieviešu lomu tēlojumu. Ja nu vienīgi Aija Dzērve cenšas ko vairāk panākt ar emocijām, nevis uzspēlētu skaļumu. Gints Grāvelis cenšas radīt komisku un vienlaikus ticamu sava varoņa Kalandrīno atveidojumu, un viņam vairumā gadījumu tas arī izdodas.
Horeogrāfs Agris Daņiļēvičs, tāpat kā scenogrāfs Aigars Ozoliņš, nav sevi īpaši apgrūtinājuši, meklējot un radot spilgtas, prātā paliekošas novitātes. Borisa Rezņika mūzikā arī bija cerība saklausīt vairāk lipīguma, melodiju, kas caurvijas visam iestudējumam un paliek prātā dungojamas vēl tālajam mājupceļam.
Kāda interesanta nianse – Maskavas nama foajē līdz 11. novembrim skatāma fotoizstāde “Alus rapsodija”. Tajā saistošs, krāsains stāsts par uzņēmumu “Bauskas alus” un tā vecmeistaru Kārli Zālīti. Viens no fotogrāfiju autoriem ir uzņēmuma ražošanas direktors Jānis Kalniņš.
