Baušķeniecei NELDAI GRĪNBERGAI, biznesa augstskolas «Turība» studentei, rīt, 4. novembrī, paliks 20 gadu. Aicinot viņu uz sarunu, lūdzu aizdomāties par dažādām savas dzīves norisēm.
Baušķeniecei NELDAI GRĪNBERGAI, biznesa augstskolas “Turība” studentei, rīt, 4. novembrī, paliks 20 gadu. Aicinot viņu uz sarunu, lūdzu aizdomāties par dažādām savas dzīves norisēm.
– Strādājot un dzīvojot Rīgā, esmu kļuvusi daudz patstāvīgāka, rīkojos, kā uzskatu par pareizu, kaut gan arī no mammas padoma neatsakos.
Mani satrauc tas, ka, mācoties un vienlaikus strādājot, nevaru studijām veltīt tik daudz laika, cik vajadzētu, kur nu vēl papildus kam pievērsties.
Ļoti pārdzīvoju, ja man kaut kas neizdodas. Tad dusmojos uz sevi, jo uzskatu, ka var visu, ja stipri grib.
Apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj būt pacietīgi visdažādākajās situācijās. Es tāda neesmu.
Visvairāk gaidu vasaru, siltu laiku, jo man ļoti nepatīk aukstums. Apskaužu tos, kuri dzīvo vietās, kur vienmēr ir vasara. Kaut gan Ziemassvētkus bez sniega arī nevaru iedomāties. Lietus man patīk vienīgi tad, ja pati esmu siltā istabā.
Pēdējo reizi tā kārtīgi izsmējos kopā ar draudzenēm. Svētdienas vakarā Rīgā sarīkojām jautru pasēdēšanu.
Ja būtu jādodas uz vientuļu salu, grāmata, kuru ņemtu līdzi, būtu Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazais princis”. Šī ir mana iemīļotākā grāmata, tajā var atrast daudz svarīgu atziņu. Manējā ir: “Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis.”
Filma, kuru pēdējo noskatījos, bija “Solis augšup”, tā mani patiešām aizrāva. Romantisks saturs, stāsts par cilvēku talantiem, viņu dejošanas prasme bija unikāla.
Svešvaloda, kuru gribētu iemācīties, ir franču. Jau tagad to daru cītīgi, tā ir skaista, bet ļoti grūta valoda.
Nedēļas diena, kuru gaidu, ir piektdiena, kad varu doties uz mājām Bauskā, lai satiktu savu ģimeni un draugu Raivi.
Darbs ar cilvēkiem noteikti ir mans, jo nespētu iedomāties sevi, strādājot tikai divatā ar datoru.
Pēc desmit gadiem sevi redzu kā mīlošu ģimenes cilvēku, strādājot starptautiskajā tūrismā, profesijā, ko pašlaik studēju.
