Kādu laiku biju prom no Latvijas, un, nedēļas nogalē atgriežoties mājās, domas kavējās pie gaidāmajiem svētkiem. Parasti māte daba par tiem brīdina laikus, dāvinot tik ļoti nepieciešamo balto sniega segu.
Kādu laiku biju prom no Latvijas, un, nedēļas nogalē atgriežoties mājās, domas kavējās pie gaidāmajiem svētkiem. Parasti māte daba par tiem brīdina laikus, dāvinot tik ļoti nepieciešamo balto sniega segu. Tā vien šķiet, ka šoreiz tā apmetusi kūleni un Ziemassvētku kamanas būs jāpārvērš par ratiem. Iebraucot Bauskā, nācās spriest, ka jau kārtējo reizi tā nepārsteidz ar īpašiem Ziemassvētku rotājumiem un gaisā virmojošām svētku izjūtām. Teiksit, nav ko gausties, galvenais – svētkus atrast pašam sevī.
Ziemassvētku vecītis jau šonedēļ izņēmis no skapja sarkano mēteli, pārraudzījis, vai visas sudraba pogas vietā, un piepildījis dāvanu maisu, lai dotos pie pašiem mazākajiem. Pusotrs tūkstotis gadu. Apmēram tāds esot Ziemassvētku vecīša vecums – jo tieši 4. gadu simtenī pēc Kristus dzimšanas vēstures annālēs pirmoreiz minēts svētais Niklāvs. Kā vēsta leģendas, viņš esot bijis Miras (tagad – Turcijā) bīskaps un jau šūpulī izcēlies ar svētumu – gavēņa dienās atteicies no mātes piena. Vēlāk, kļuvis par bīskapu, svētais Niklāvs bijis slavens ar brīnumdarbiem – apdāvinājis nabagu atvases, veltes slepeni iemetot pa logu, atdzīvinājis no mirušajiem vairākus ļaundaru nonāvētus bērnus, atņēmis zobenu bendem, kas grasījies sodīt ar nāvi kādu par ticību vajāto, apstādinājis vētru jūrā, izglābjot no nāves trīs jūrniekus.
Santaklauss, Salatētis, Kriskringls, Joulupuki, Sabdikloss… Arī ar šādiem un vēl citiem vārdiem viņu pazīst un gaida visā pasaulē. Dažādās zemēs svētais Niklāvs pie mazajiem nāk atšķirīgos laikos – Dānijā un Holandē, piemēram, dāvanas bērni gaida jau naktī uz 6. decembri, Niklāva dienu. Krievijā Salavecis dāvanas mazajiem nes Vecgada vakarā. Latvijā, Anglijā un citās Eiropas valstīs veltes tiek gaidītas Ziemassvētku vakarā.
Tas nozīmē, ka lielākoties šie svētki saistāmi ar dāvanām, kā arī ar to sagādāšanu. Daži tās darina paši, tomēr liela daļa pērk veikalā. Tā nu svētku svinēšana mūsdienās tiek pārvērsta par eklektisku biznesa pasākumu, kur par labu tiek atzīts viss, kas spēj viest kārotās emocijas. Daudzi vainu noveļ uz tirgotājiem un agresīvu reklāmu. Sak”, šie ar Ziemassvētku motīviem raksturīgo, kas apvienots ar aicinājumiem pirkt, pārpildījuši skatlogus, veikalus, plašsaziņas līdzekļus, pastkastes. Kā lai cilvēks turas pretī, jo zemapziņā vienmēr virmo doma, ka jāapdāvina tuvākie, draugi, kolēģi, kaimiņi utt.
Senie latvieši šos svētkus saistījuši ar Saules godināšanu. Bluķa vilkšana, dedzināšana un dažādi citi rituāli veicinājuši atbrīvošanos no visa negatīvā. Kristieši savukārt šajā dienā godina Kristus dzimšanu, atceroties tālos notikumus Betlemē. Šķiet, nav pat svarīgi, vai mēs Ziemassvētkus saistām ar pagāniskajiem saulgriežiem vai kristīgās pasaules pieminēto Jēzus dzimšanu. Tas atkarīgs no pašiem, kā mums izdodas atrast līdzsvaru starp materiālām un garīgām lietām un izjust svētkus.
Protams, mēs katrs esam individualitāte – jūtam, domājam un darām atšķirīgi, taču, Ziemassvētkus gaidot, vienu sajūt katrs – pat stiprā putenī atmaigst sirds un pati no sevis tiecas dāvāt tuvākajiem mīlestību. Tikmēr ražotāji jau sāk gatavoties nākamajam iepirkšanās neprātam – Valentīna jeb visu mīlētāju dienai februārī.
