Sen biju domājusi par sastapšanos ar Inesi Ziņģīti jeb dvielīšu Ziņģīti, kā viņu dēvē daudzi.
Sen biju domājusi par sastapšanos ar Inesi Ziņģīti jeb dvielīšu Ziņģīti, kā viņu dēvē daudzi. Tas notika pavisam negaidot – vienvakar nejauši ieklīdu Vecumnieku iniciatīvu un aktivitāšu centrā un ieraudzīju Inesi. Kā žurnālu un avīžu publikācijās skatītu – sporta tērpā, protams, ar dvielīti rokās. Nodarbību telpā interesentu bija gana – vairākumā sievietes, arī daži kungi. Visu uzmanība bija pievērsta maza auguma dzīvīgi dzirkstošajai sievietei. Arī es skatījos un jutos pārsteigta par viņas enerģiju, humoru, labvēlību. Un tas viss nebija kāda uzspēle, bet paštēls.
Sarunā Inese neslēpa nenieka, pieminot savas kādreizējās likstas ar veselību. Viņas uzstādījums bija tiešs un nepārprotams – vai tiešām cilvēkam jāstrādā, nedomājot par labu pašsajūtu, un nauda pēc tam jātērē medikamentiem? Ne jau mazas summas, jo zāļu cenas ir tā sakāpušas, ka ar santīmiem aptiekās vairs nav ko meklēt. Ziņģīte katram dod pamudinājumu – jūs varat iztikt arī bez zālēm.
Viņai ir pavisam vienkārši padomi elpošanas ceļu tīrības uzturēšanai, sava pārbaudīta recepte imunitātes stiprināšanai. Vajag vien mūsu pašu zemītē izaudzētus dārzeņus – galda bietes, melnos rutkus, kāpostus, burkānus un pie vietējiem biteniekiem gādātu medu. Šāda maisījuma lietošana ļauj glābties no vīrusiem. Katru ieteikumu pavadīja aptuveni šādi vārdi: “Gadiem ilgi neesmu slimojusi…” Ak vai, cik maz ir cilvēku, kuri varētu tā sacīt, vēl jo vairāk, ja mūžs jau aizritējis pāri sestajam gadu desmitam.
Neparastā lekcija un demonstrējumi ar dvielīti nebija nekas tik sarežģīts, lai katrs, kas spēj kustēties, nodarbotos ar sevi un gādātu par veselību pats. Smagākie esot pirmie soļi. Kad izdodas pārvarēt kūtrumu, tad rīts vairs nav iedomājams bez procedūrām. Inese brīdina, ka beršanos nevajag atlikt uz pēcpusdienu vai vakaru, tad miegs būs aizdzīts. Vecumnieku pagasta kultūras darbiniece Valda Kaufmane par to ir pārliecinājusies. Patiesi, dvielīšu procedūras būtība ir vienkārša – veicināt asinsriti, kas dod dzīvīgumu visam organismam un orgāniem, kā arī izlīdzina daudziem tik raksturīgo nervu spriedzi.
Par Ziņģītes fenomenu stāstu tādēļ, ka aizvien vairāk sabiedrībā saskatāma tendence rast problēmu risinājumu vispirms caur citiem, nevis sevī. Neviens taču harmoniju un labsajūtu nepasniegs kā dāvanu, lai cik daudz naudas par to varētu samaksāt. Manuprāt, tādēļ ir vērts meklēt sev piemērotas nodarbes, lai nevajadzētu gausties par dzīves smagumu. Ne jau visiem derēs Ziņģītes metodes, bet interese par tām ir pamodināta. Vecumnieku iniciatīvu un aktivitāšu centra vadītāja Leontīna Grinberga teic, ka daudzi interesējušies par papildu nodarbībām vai lūguši Ineses telefonu. Ziņģīte braukā pa Latviju, mācīdama dvielīti laist kā pa pieskari visam ķermenim un sakārtot sevi.
