Pirms Jaunā gada redakcijai piezvanīja kāds politiski represētais baušķenieks un pauda satraukuma iemeslu.
Pirms Jaunā gada redakcijai piezvanīja kāds politiski represētais baušķenieks un pauda satraukuma iemeslu.
“Manu sāpju ceļu maršrutos iezīmējas arī Iecavas dzelzceļa stacija, no kurienes 1949. gada martā mūs veda projām uz Sibīriju. Katru gadu pavasarī cenšos turp aizbraukt, lai piemiņas brīdī atcerētos savu un simtiem citu latviešu baiso pagātni. Taču pašlaik esmu satraucies, kāda izskatās piemiņas zīmes apkārtne pie dzelzceļa pārbrauktuves. Vai pēc lielceļa remonta tur viss ir sakopts? Pašam nav spēka turp doties. Varbūt laikraksta darbinieki varētu pārbaudīt, vai viss padarīts godam,” tādu vēlmi izteica mūsu lasītājs.
Šī gada pirmajās dienās “Bauskas Dzīve” apskatīja piemiņas zīmi pie nu jau bijušās Iecavas dzelzceļa pārbauktuves. Atliek vien uzteikt ceļu būvētājus par viņu godprātīgo veikumu. Ir izbūvēta un asfaltēta taciņa no autobusa pieturas līdz piemiņas zīmei. Arī apkārtne ap to sakopta, uzliets asfalts, ieklātas flīzītes. Kad pavasarī būs zaļa zālīte, viss izskatīsies vēl jaukāk. Varbūt vienīgi vietējā pašvaldība varētu uzstādīt pāris soliņu, kur vecajiem ļaudīm atceres brīdī piesēst.
