Gadumija ir savdabīga robeža, kad uz īsu brīdi dota iespēja būt divos laikos – aizejošajā un atnākošajā gadā.
Gadumija ir savdabīga robeža, kad uz īsu brīdi dota iespēja būt divos laikos – aizejošajā un atnākošajā gadā. Šajā robežšķirtnē “Bauskas Dzīve” aicināja uz sarunu Iecavas kultūras nama direktori Birutu Švītiņu un māksliniecisko vadītāju Almu Spali.
Kas ir patīkamāk – skatīties uz priekšu vai vērot paveikto?
Biruta Švītiņa: – Ko nu vairs vērot padarīto, man labāk patīk visu laiku domāt tikai uz priekšu.
Tomēr gribētu lūgt nelielu ieskatu aizgājušajā gadā. Kurš pasākums radīja vislielāko gandarījumu?
B. Š.: – Tas noteikti bija Skolotāju dienai veltītais pasākums. Tradīcija, ko īstenojam jau devīto gadu, katru reizi izdodas izdomāt ko jaunu.
Alma Spale: – Pēc šī pasākuma saņēmām arī visvairāk atzinības vārdu.
Kurš sarīkojums tapis visgrūtāk?
B. Š.: – Nekas jau šajā darbā nenāk viegli. Taču visgrūtāk laikam ir sadabūt skatītājus zālē uz kādu teātra izrādi. Pērn atbrauca teātris “Kabata” ar lielisku iestudējumu par Marlēnu Dītrihu. Kā mēs nopūlējāmies, aicinot skatītājus! Zvanījām, sūtījām īsziņas, rakstījām elektroniskās vēstules.
A. S.: – Visu šo pūļu rezultātā sanāca ap 100 cilvēku, kaut gan teātra mīļotāju Iecavā ir daudz vairāk un zālē ir ap 300 vietu. Neredzējušie pēc tam nāca un vaimanāja – būtu zinājuši, ka tik lielisks uzvedums, noteikti būtu atnākuši. Jā, teātra izrādēm nodrošināt pienācīgu apmeklējumu mums ir visgrūtāk.
Vai ir arī kāds sarīkojums, kuru nemaz negribas atminēties?
B. Š.: – Tik traki nav, ka negribas pat atcerēties. Vislielākās raizes mums sagādā daba. 2000. gadā, kad rīkojām grāfa Pālena balli, bija sagādāti lepni tērpi, viss izdomāts līdz sīkumam, bet lietus nemitējās un nemitējās. Tad gan sanāca dusmas uz visu pasauli un teju apņemšanās nekad vairs neko nedarīt.
Atsauksim atmiņā pērnā gada pēdējo un šī gada pirmo minūti. Kādas bija domas, kādas izjūtas?
A. S.: – Domāju par darbu, jo mums šajā laikā jāstrādā.
B. Š.: – Pusstundu pirms jaunā gada biju kultūras namā, gatavojāmies gada pirmajai ballei. Patiešām mums, kultūras darbiniekiem, apcerīgām pārdomām par dzīvi, aizvadītā gada analīzei nesanāk laika. Bija šampanietis, iemalkojām, un pie darba.
Kurš simbols – gailis, suns vai cūka – kultūras darbiniekiem ir tuvāks?
B. Š.: – Gailis jau bija tāds lielīgāks, cēlāks. Savukārt cūkai vajag tikai rakt. Jo vairāk izraksim un sarušināsim, jo labāk klāsies.
Cik tad to “zelta zīļu” vajadzētu uziet, lai, kultūras namā strādājot, varētu iecerēto paveikt ar vērienu, neknapinoties?
B. Š.: – Teikšu uzreiz, Iecavas pašvaldība par mums rūpējas labi. Pērnā gada budžets bija ap 75 tūkstošiem latu, šogad gan jau būs nedaudz vairāk. Protams, naudas nekad nevar būt par daudz. Bet mēs jau esam iemācījušies iztikt ar to, kas ir, vienlaikus domājot, kā tomēr varam vēl ko nopelnīt.
Ko interesantu esat izdomājušas iecavniekiem šogad?
B. Š.: – Būs tradicionālie pasākumi visa gada garumā, taču būs arī kas jauns. Šogad Iecavai 515 gadu jubileja, kuras svinību kulminācija paredzēta vasarā. Bet jubilejas maratons sāksies janvārī. Ir iecerēts katru mēnesi veltīt vienai novada izglītības iestādei. Janvārī sevi prezentē Dzimtmisas pamatskola, februāris atvēlēts sākumskolai “Dartija”, un tā uz priekšu.
A. S.: – Ir arī kas pavisam nebijis padomā – 1812. gada 7. jūlija Iecavas kaujas rekonstrukcija. Principā piekrišana šādam šovam ir saņemta, cerams, ka ar rīkotājiem izdosies vienoties par laiku. Tad tas būs līdz šim neredzēts pasākums mūsu rajonā.
Vai kultūras nama kolektīvs gatavs arī kam pilnīgi neplānotam? Piemēram, piezvana “Prāta vētra” un teic, ka grib sarīkot pēc trim dienām Iecavā koncertu. Jūs varēsit viņus uzņemt?
B. Š.: – Mums būs tikai viens jautājums – cik tas maksās? Ja finansiāli tas būs izdarāms, mēs spēsim mobilizēties jebkuram pasākumam tik īsā laikā, cik vien tas nepieciešams.
