Pēdējā laikā nav tādas dienas, kad nevajadzētu runāt par un ap cukurbietēm. Manuprāt, nav vajadzīgs vēlreiz pārstāstīt notikumu secību, jo «Bauskas Dzīve» par nozares samezglojumiem ir informējusi pērn un arī šogad.
Pēdējā laikā nav tādas dienas, kad nevajadzētu runāt par un ap cukurbietēm. Manuprāt, nav vajadzīgs vēlreiz pārstāstīt notikumu secību, jo “Bauskas Dzīve” par nozares samezglojumiem ir informējusi pērn un arī šogad. Saliekot vienkopus daudzus faktus, gan oficiāli izskanējušus, gan minētus tikai pieļāvuma formā, galu galā ir jādomā par mazas valsts vietu un spēku vai gluži otrādi – nespēju pastāvēt par savai zemei vajadzīgu un svarīgu jomu. Latvijai, tāpat kā jebkurai citai valstij, ir nozīmīgi sevi nodrošināt ar pašražotu cukuru. Neesmu aizmirsusi to brīdi, kad novadnieks bijušais zemkopības ministrs Atis Slakteris, tiekoties Jelgavā ar abu cukurfabriku vadību, valstij piešķirtās baltā cukura ražošanas kvotas, kaut arī mazākas, nekā ir pašpatēriņš, nosauca par nozares stabilitātes garantiju. Nav pagājis nemaz tik ilgs laiks, kad viss ir sašūpojies, un šodien ar lauksaimniecību saistīta amatpersona saka šādus vārdus: “Tas ir sirds jautājums.” Eiropa tā ir izlēmusi.
Vai tiešām tikai sirds jautājums? Zinātņu doktori Arvīds Vilde, dzimis un skolas gaitas sācis Zemgalē, Brunavas pagastā, un Jānis Kaktiņš savās publikācijās (“Latvijas Avīze”, 20. janvāra numurs) ir pamatoti argumentējuši cukurrūpniecības svarīgumu arī tādai mazai valstij, kāda ir Latvija. Atceros zemkopības ministra Mārtiņa Rozes sacīto, ka pašreizējais ES cukura reformas variants Latvijai nav izdevīgs. Amatpersona tajā pašā laikā ir teikusi, ka no restrukturizācijas jeb cukurrūpniecības likvidēšanas ir jāgūst iespējami lielāks labums. Man tas izklausās pretrunīgi, jo nesaprotu, kādēļ jāpārvelk svītra nozarei, kas ir tik mūsdienīgi sakārtota lauku ražotne.
Latvija ir maza valsts, taču tai ir tiesības pastāvēt un pienākums cīnīties par tai izdevīgām nozarēm. Izskatās, ka mūsu ierēdņi ir gandrīz vai vienīgie Eiropā, kas tik centīgi izpilda visas ES prasības un nespēj pierādīt, ka vēsturiski sena un labi sakārtota nozare arī mazai zemītei ir ļoti svarīga. Zemkopības ministrs preses konferencē žurnālistiem skaidroja, ka cukurs valstī būs nodrošināts pēc tā ražošanas pārtraukšanas un arī kvalitātei valsts institūcijas sekos. Bet viņš nepateica, ka saldvielas iepirkšana izmaksās 25 līdz 30 miljonus latu gadā, palielinot jau tā Latvijas milzīgo importa pārsvaru pār eksportu. Manuprāt, labi, ka valsts piedzīvo jaunu pilsoniskās aktivitātes vilni un ir izvērsta akcija “Glābsim cukuru”. Tā jāuzskata par veselīgas demokrātijas iezīmi. Kaut arī daudzi domā, ka “vilciens jau aizgājis”, atgādinā šu – cukurfabriku restrukturizācijas plāni Eiropas Komisijai jāiesniedz līdz 15. februārim.
