Ceturtā Dakara. Tavs kolēģis un «OSCar» konstruktors Andris Dambis ir izteicies, ka nav iespējams salīdzināt šī gada rallijreidu ar iepriekšējiem. Tomēr – kāda ir tava pieredze – sportiskā, tehniskā, emocionālā?
Ceturtā Dakara. Tavs kolēģis un “OSCar” konstruktors Andris Dambis ir izteicies, ka nav iespējams salīdzināt šī gada rallijreidu ar iepriekšējiem. Tomēr – kāda ir tava pieredze – sportiskā, tehniskā, emocionālā?
– Nemaz tā nevar atsevišķi aplūkot un nodalīt katru šo sadaļu. Salīdzinājumā ar pirmajiem rallijiem ir vieglāk fiziski, jo nu jau zinu, kā tur būs, kas tas būs. Tāpat kā citi sportisti var sasniegt vajadzīgo formu, arī man palīdz treneris, ir plāns, ko īstenoju sagatavošanās periodā. Rīgas rallijreida komandai izveidojušās iestrādes tehniskajā nodrošinājumā – sakārtots mehāniķu darbs. Šajā rallijā braucu ar “OSCar” jauno modeli, mašīnai nekas nesalūza, viss bija labi un tā, kā paredzēts. Manuprāt, emocijas, turklāt visdažādākās, ir tieši tas, kas Dakarai piesaista gan sportistus, gan tik daudz līdzjutēju.
Jaunais “OSCar” tātad ir labi sevi parādījis. Kā juties tu, jo pirms rallija bija gaužām maz laika tā izmēģināšanai?
– Šim modelim ir pavisam cits dizains, un tas atšķiras no iepriekšējā ne tikai ar izskatu. Mašīna ir daudz lielāka un ērtāka – vairāk brīvas telpas, vairāk gaisa. Salons vairs tā neuzkarst, jūtos daudz patīkamāk un komfortablāk. Vecās mašīnas ir pārdotas, un tām sācies cits kalpošanas laiks. Andris Dambis ir teicis, ka viņš nevar attīstīt tādu ražošanu, lai tirgotu šīs sporta mašīnas desmitos. Tomēr prioritāte ir sportisti tepat Latvijā. Ja divas mašīnas gadā var uzbūvēt, tad tās domātas savas valsts autobraucējiem.
Kāds žurnālists, runādams par Dakaru, pieļāva, ka panākumus nosaka: 50 procentu veiksmes, 25 procenti tehnika un 25 procenti sportists. Kāda, tavuprāt, ir šo faktoru attiecība?
– Es domāju, ka nav iespējams tik konkrēti kādu parādību raksturot. Manuprāt, Dakaras pasākums ir tik ekstrēms, ka 50 procentu veiksmes – tas ir ļoti maz. Ņemot vērā, ka viss notiek sportiskā režīmā un bezceļu apstākļos, ka jābūt precīzai navigācijai, vajag vairāk veiksmes par 50 procentiem. Negadījumu iespēju ir tik daudz, ka tiešām vajag, lai veiktos. Un vēl jāvērtē – cik daudz to ekstrēmumu var atļauties sevī. Rallija organizatori to piedāvā pilnā klāstā.
Pēc TV reportāžām spriežot, tavas mašīnas stūrmanis Ainārs Princis nepieļāva daudz kļūdu navigācijā.
– Kā jau katrā lietā vajadzīgs savs ķēriens, jābūt arī stūrmaņa talantam. Vispirms jau vajadzīgas spējas braukt un, neskatoties uz ceļu, lasīt. Daudzi to gluži vienkārši nevar, jo paliek slikta dūša. Aināram, tāpat kā man, visu laiku ir nākusi klāt pieredze. Svarīgākais stūrmanim tomēr saglabāt vēsu galvu un ievērot viņa būšanas pamatkanonus. Stūrmanim ir doti instrumenti, ar ko strādāt, un visas pārējās lietas var izmantot kā palīdzības elementus, kurus viņš var ņemt un arī neņemt vērā. Galvenais ir tas, ka viņš kontrolē savu, līdz ar to manu un mašīnas atrašanos. Tieši ar to atšķiras labi stūrmaņi no ļoti labiem un augstas klases stūrmaņiem. Apkārt var notikt daudz kas, viņam ir leģenda priekšā, un viņš ir pārliecināts, ka brauc saskaņā ar to.
Dakara tomēr ir sportisks pārbaudījums. Cik daudz tā laikā iespējams uztvert un sajust visu apkārtējo?
– Protams, ka jūtam apkārtni, šogad to bija iespējams vairāk pamanīt. Rallijreida organizatori ātrumposmos tagad ir uzlikuši ātruma ierobežojumus. Cauri ciematiem un apdzīvotām vietām drīkstēja braukt ar 30 kilometru ātrumu stundā. Par katru pārkāpumu ir sods, kas ietekmē rezultātu, pieplusējot noteiktas minūtes, un arī naudas sods. Arī mēs dabūjām trīs minūtes laika soda un samaksājām piecdesmit eiro. Kontrolei izmanto globālās pozicionēšanās sistēmu. Šogad bija pārbraucieni pa tādām vietām, kur iepriekš nebija stūrēts. Ir brīži, kad skaistus dabasskatus var novērtēt.
Kādas ir izjūtas, atrodoties blakus izciliem autosportistiem, cik daudz izdodas ar viņiem komunicēt?
– Organizatori allaž uzsvēruši Dakaras garu, sportistu draudzīgās attiecības. Gaisotne ir labvēlīga un izpalīdzīga, mums nav bijis neviena tāda gadījuma, kad kāds atsacītu. Arī paši, cik varējuši, esam palīdzējuši citiem. Mēs gan smejamies, ka šajā sporta veidā, kurā esam izvēlējušies piedalīties, puse ir pasaules čempioni, otri – vienkārši trakie. Mums pa vidu jāuzturas, jāsporto un jātusējas. Tas jau no paša cilvēka atkarīgs, cik viņš atvērts sarunām, cik vēlas saskarsmi ar citiem. Man nevienu brīdi nav bijis nekādu problēmu aprunāties ar Dakaras zvaigznēm. Francūzis Luks Alfāns ir daudzreiz pie mums pienācis un vaicājis, kā gājis. Juta Kleinšmite ir apsēdusies blakus ēst savus makaronus dienā, kad viņai īpaši labi nav veicies. Visi mēs atrodamies tuksnesī, un mums sacīkšu laikā tur ir jādzīvo. Stresa pietiek. Brauc tik daudz un dažādu cilvēku, katrs ar savu raksturu, katram ir sava doma un redzējums, sava māņticība. Virmo tādas emocijas, ka, šķiet, spuldzītes varētu iedegt no tām strāvām.
Atceros, kad posies pirmajai Dakarai, sacīji, ka vēlies piepildīt savu autosportista sapni. Kas tagad motivē šim pārbaudījumam?
– Pirmā un otrā reize bija sapnis, tagad tā ir vēlēšanās un vajadzība būt tajā kompānijā, izjust šo gaisotni. Dakara autosportā ir tā virsotne – augstāk un tālāk vairs nav kur. Var arī teikt, ka šis rallijreids ir viens liels realitātes šovs. Katru reizi atšķirīgs no iepriekšējā. Vienmēr parādās kādi jauni pārsteigumi un negaidītas nianses. Šajā maratonā ir vajadzīgi ātrums un izturība ilgākā laika posmā, saprašana un varēšana. Tas viss kopā liek gatavoties nākamajam rallijreidam. Tas nebūtu iespējams bez galveno sponsoru – Rīgas Domes un “Latvijas Mobilā telefona” atbalsta.
Jānis Vinters ar uzvarām divos Dakaras posmos tika īpaši pamanīts, Latvijas vārds izskan aizvien vairāk.
– Brāļi Vinteri tiešām ir malači. Es nevaru pateikt, kā ir braukt ar motociklu. Skaidrs, ka daudz bīstamāk nekā ar mašīnu. Bēdīgie gadījumi par to liecina. Zinu droši, ka ar motociklu es negribētu braukt.
Nākamgad būs jau 30. Dakaras rallijs. Kādus jaunumus varam gaidīt?
– Domāju, ka reportāžas no tuksneša translēs arī kompānija LNT un skatītāju pulks būs vēl plašāks. Esmu pārliecinājies, ka pieaugusi interese un arī sapratne par šīm sacensībām.
***
JĀNIS ĀZIS
– Akciju sabiedrības “Elijas projekts” valdes priekšsēdētājs.
– Ar autosportu nodarbojas vairāk nekā desmit gadu.
– Dzimis 1960. gadā, beidzis Brunavas pagasta Mežgaļu pamatskolu, Bauskas 1. vidusskolu, studējis kādreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā, ieguvis inženiera specialitāti.
– Precējies, Jāņa un Ērikas ģimenē ir divi bērni, meita Klinta, dēls Reinis, trenējas hokejā.
