Ap 50 cilvēku pirmdienas, 29. janvāra, pusdienas laikā pulcējās pie Saeimas nama. Desmit grādu salā nedaudz vairāk kā 30 minūtes viņi pauda savu atbalstu cukura ražošanas nozares saglabāšanai.
Ap 50 cilvēku pirmdienas, 29. janvāra, pusdienas laikā pulcējās pie Saeimas nama. Desmit grādu salā nedaudz vairāk kā 30 minūtes viņi pauda savu atbalstu cukura ražošanas nozares saglabāšanai.
Dziedot un diskutējot sanākušie piketēja pret divu cukurfabriku slēgšanu.
Valsts un Rīgas pašvaldības policisti Saeimas nama apkārtnē sāka pulcēties pirms pusdienas laika. Nedaudz pēc viņiem ieradās arī pirmie piketētāji – vairumā gados vecāki cilvēki. “Bauskas Dzīve” šeit sastapa dažus mūsu rajona zemniekus. “Jūs avīzē uzrakstiet tieši tādu jautājumu: “kur ir lielie cukurbiešu audzētāji no firmas “Uzvaralauks”, no Mežotnes, Īslīces? Viņiem te vajadzēja būt, turklāt ar visu tehniku, ar traktoriem vajadzēja braukt uz Rīgu un aizstāvēt savu nozari. Ja viņu te nav, tad jādomā, kāpēc,” pie “Bauskas Dzīves” korespondenta vērsās kāda mūsu rajona zemkope.
Vairāk nekā pusstundas laikā, kamēr kopā ar piketētājiem bija “Bauskas Dzīve”, viņus uzklausīt neiznāca neviens no Saeimas deputātiem. Toties jo aktīvi ar sanākušajiem diskutēja politiskās organizācijas “Eiroskeptiķi” priekšsēdētājs Normunds Grostiņš, arī partijas “Visu Latvijai!” valdes locekle, bijusī baušķeniece Anta Rudzīte. “Kāpēc lietuvieši spēj saglabāt šo nozari, bet mēs ne? Tas jau ir principa jautājums. Vēl gribu uzsvērt mūsu partijas biedra ārsta Vilena Tolpežņikova atziņu, ka mūsu organismam būtu ļoti nevēlama tādu produktu izmantošana, kas nav šajos platuma grādos audzēti,” tā A. Rudzīte.
“Uzskatu, ka cukurfabriku slēgšana ir kārtējais solis lauksaimniecības nozares pilnīgai likvidēšanai valstī. Kas nu mums vairs daudz palicis?” jautā A. Rudzīte.
“Es arī uzskatu, ka cukurfabriku slēgšana ir kārtējais solis visas lauksaimniecības nozares likvidēšanā Latvijā. Kad pirms pāris gadiem balsoju par Latvijas iestāšanos ES, es tiešām neticēju, ka viss būs tik traģiski,” teica kāda no piketētājām.
Viens no nedaudzajiem mūsu rajona pārstāvjiem bija Normunds Grauzis no Gailīšu pagasta. “Manuprāt, nepietiekami līdz šim ir aizstāvēta cukura ražošanas nozare. Tās likvidēšana radīs lielus zaudējumus zemniekiem. Es audzēju cukurbietes apmēram 30 hektāru platībā. Tā bija rentablākā nozare manā saimniecībā. Vienreizēja kompensācija, kas man apsolīta – 15 000 latu –, tā taču nav nekāda nauda. Neticu arī ieteikumam Zemgalē audzēt linus. Šī kultūra te nav iekopta, tā prasa jaunas tehnoloģijas, iemaņas. Linu pārstrādes uzņēmumi ir tikai Latgalē – par rentabilitāti te nevar būt runas. Nav nekādas garantijas, ka pēc pieciem gadiem arī šo nozari neslēgs. Šopavasar savos laukos sēšu graudus, taču šīs kultūras nedod tādu peļņu kā cukurbietes,” spriež Gailīšu pagasta zemnieks.
Protesta akcijas laikā klātesošajiem izdalīja dziesmu lapiņas, kurās bija arī nodrukātas prasības Saeimai. Tajās ir aicinājums “pārņemt cukurrūpnīcas valsts kontrolē un turpināt cukura ražošanu, vienlaikus attīstot bioetanola ražošanu”. Prasīts “mainīt Latvijas Republikas dalības Eiropas Savienībā noteikumus, panākot izņēmumu no ES cukura politikas”, izskanēja arī aicinājums “sakārtot bioetanola tirgu, panākot plašu tā pārdošanu mazumtirdzniecībā”.
Klātesošos uzrunāja arī Latviešu zemnieku savienības priekšsēdētājs Artūrs Malta. Viņš aicināja zemniekus apvienoties, iegādāties cukurfabrikas, tādējādi paglābjot tās no izputināšanas.
Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze aģentūrai LETA savulaik jau norādījis, ka pašlaik “katrs, kuram nav slinkums, nāk klajā ar vairāk vai mazāk demagoģiskiem prātojumiem par to, ko vajadzēja un ko nevajadzēja darīt Latvijā ES cukura reformas kontekstā”. Pastāvošās un no jauna dibinātas organizācijas rīkojas populistiski un ļoti neapdomīgi. “Lēmums par Latvijas cukurfabriku restrukturizāciju un cukura ražošanas pārtraukšanu tiek komentēts, ņemot vērā tikai emocionālus faktorus, aizmirstot par racionālismu un loģiku,” uzsvēris ministrs.
