Cerēju daudz, nesagaidīju neko. Tāds ir mans pagājušās nedēļas kopsavilkums.
Cerēju daudz, nesagaidīju neko. Tāds ir mans pagājušās nedēļas kopsavilkums.
Zemkopības ministrs M. Roze vēstulē “Bauskas Dzīvei”, aizstāvēdams Kalvīša sākto cukurrūpniecības sagrāvi, aicināja “balstīt savu viedokli loģikā, nevis emocijās”. Vai latviešu karavīri bez emocijām, ar vīzēm kājās un lāpītās biksēs vien būtu izkarojuši Latvijas valsti un nosargājuši tās neatkarību? Vai bez emocijām arī zemnieki būtu devušies uz barikādēm 1991. gada janvārī, lai ar kailām krūtīm pret bruņumašīnām aizstāvētu savu valsti? Prāts bez emocijām kā nesen piedzīvotā ziema bez sniega.
Īstu emociju virpuli sagrieza J. Dombura raidījums “Kas notiek Latvijā?”, mēģinot satuvināt politiķu un juristu viedokļus: vai valdības piedāvātais robežlīguma projekts nepārkāpj Satversmi? Divu stundu garās runas vairs nespēja iespaidot turpmākos notikumus, jo līguma teksts jau bija saskaņots ar Krieviju, domāju, ne tikai ar to, un noteikta dokumenta parakstīšanas diena.
Ceturtdien izvērstās debates Saeimā atgādināja vārdu un ideju kauju 1990. gada maijā starp Tautas fronti un Interfronti. Tikai tagad plēsās paši bāleliņi, bet prokrieviskie deputāti klusēja visas desmit stundas, jo priekšdarbi jau bija paveikti. Neauglīgās debates turpinājās pat pēc darba laika, jo Maskava jau gaidīja un tiesības valdībai parakstīt robežlīgumu vajadzēja “izspiest” steidzamības kārtā. Tas izdevās – 65 balsis bija “par”, 26 “pret”. Ne premjers A. Kalvītis, ne Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga neslēpa, ka ar šo robežlīgumu atsakāmies no Abrenes, bet neatklāja, no kā vēl mums nāksies šķirties. To pateica Krievijas Valsts domes deputāts K. Kosačovs: tas vēl nebūs viss, turpmākais uzdevums – nokārtot pilsonību 400 tūkstošiem “beztiesīgo” Latvijas iedzīvotāju…
Saeimas priekšsēža I. Emša cienīgu frāzi, acīmredzot “mācītāju” partijas iespaidots, izmeta A. Bērziņš, kad Ārlietu komisija bija noraidījusi visus iesniegtos robežlīguma labojumus: “Jāsaglabā līguma šķīstība un tīrība.” Manā “tulkojumā” – lai tajā nepaliktu ne zilbes par Latvijas valsts pēctecību. Nākamās ceturtdienas plenārsēdē nekādi brīnumi vairs nevar notikt, jo balsošanas mašīna ir labi saeļļota.
Saeimas Juridiskā komisija atlikusi Satversmes tiesas (ST) tiesneses kandidātes Z. Vrubļevskas izskatīšanu, jo KNAB iesniedzis prokuratūrai kandidāti kompromitējošus dokumentus par kādas tiesas sēdes atlikšanu ar valdošās koalīcijas “satelītu” A. Lembergu saistītā lietā. Par ST priekšsēdi vienprātīgi ievēlēts A. Endziņa vietnieks G. Kūtris. Viņš jau brīdinājis, ka “ar mūsu lēmumiem neviens nebūs apmierināts”.
A. Kalvītis LPP kongresā turpināja Šķēles iedibināto tradīciju politiskos procesus raksturot ar literāriem tēliem. Kalvītis gan pasaku par trim tēva dēliem bija sacerējis pats. Viens (JL) guļ pie sētas un kauc, otrs (TP) sadala zemi lauciņos un strādā, trešais (LPP) rok dziļumā un plašumā. Žurnālists A. Tomsons pauda neizpratni: bet kas ir tēvs?
