Aiz loga snieg, istabā silti, un šķiet, ka meitas drauga dāvinātās tulpes smaržo.
Aiz loga snieg, istabā silti, un šķiet, ka meitas drauga dāvinātās tulpes smaržo. Skan disks, kurā Ainars Mielavs dzied par mīlestību, kura tikai vienreiz nāk, turklāt pēkšņa kā zibens – uzliesmo un nosit. Pēc zibens trāpījuma izdzīvojušie iegūstot īpašas spējas redzēt un just, arī dziedināt. Taču tas nepadara viņus par laimes lutekļiem. Gluži pretēji – šīs spējas ir smaga atbildības nasta, jo tik bieži labāk gribētos nezināt nekā zināt, neredzēt, nevis redzēt. Tā vietā justies bezrūpīgi, akli ļaujoties mīlestības spēkam – lai paceļ kaut uz brīdi virs ikdienišķajām zemes lietām.
Kad cilvēki vairs nav tik ļoti jauni, viņiem ir, ko atcerēties. Tomēr pieredze ne vienmēr palīdz, ja rodas vēlme uzpūst liesmu no jaunībā pārdzīvotu attiecību pelniem, cerot, ka tajos vēl ir kāda kvēlot spējīga oglīte. Dažiem esot izdevies… Tomēr daudz biežāk šie centieni noved līdz secinājumam, ka prātīgāk būtu bijis to nedarīt. Nav retums, ka divus cilvēkus var darīt laimīgus nevis tas, kas starp viņiem ir bijis, bet gan tas, kas nav noticis. Labāk izlikties aklam, lai aiztaupītu sev vilšanos. Kad biju šādā pārdomu brīdī, draudzene man atsūtīja vēstuli ar stāstiņu par Mīlestību.
Reiz sen senos laikos kādā zemes nostūrī bija sapulcējušās visādas cilvēku jūtas un īpašības. Bija garlaicīgi, un Neprāts ierosināja uzspēlēt paslēpes. Viņš skaitīšot līdz miljonam un tad iešot meklēt.
Pirmais noslēpās Slinkums, gluži vienkārši noguļoties aiz tuvākā akmens. Ticība pacēlās mākoņos, bet Skaudība noslēpās Triumfa ēnā, kurš uzrāpās koka galotnē. Kristāldzidrais strauts noslēpa Skaistumu, koka dobums – Bailes. Vēja pūsma aizrāva līdzi Brīvību. Egoisms atrada sev vienam siltu un ērtu vietiņu. Meli paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā varavīksnē). Kaisle un Vēlme nolīda dziļi vulkāna krāterī.
Neprāts bija aizskaitījis līdz 999 999, bet Mīlestība joprojām meklēja, kur paslēpties. Tad viņa pamanīja ziedošu rožu krūmu un iespruka tajā. Pirmo, protams, atrada Slinkumu. Pēc tam Neprāts izdzirdēja, kā Ticība debesīs strīdas ar Dievu, bet Kaisles un Vēlmes ņemšanos nodeva vulkāna vibrēšana. Pamanot Skaudību, Neprāts nojauta, kur slēpjas Triumfs. Egoisms bija ielīdis bišu stropā, no kura viņu iztrieca medus nesējas. Pieliecies pie strauta, lai padzertos, Neprāts pamanīja Skaistumu. Šaubas sēdēja pie žoga, nevarot izlemt, kurā pusē paslēpties.
Visi tika atrasti, vienīgi Mīlestības nekur nebija. Neprāts to meklēja aiz katra koka, strautiņā, kalna galā un visbeidzot nonāca pie ziedošā krūma. Šķirot zarus, Neprāts bija steidzīgs un neveikls, tāpēc rožu dzelkšņi savainoja nabaga Mīlestībai acis.
Redzot, kas noticis, Neprāts apjuka. Tas raudāja, lūdza piedošanu un apsolīja, ka nekad Mīlestību neatstās un vienmēr būs viņas pavadonis. Tad, lūk, kāpēc no brīža, kad pirmo reizi pasaulē tika spēlētas paslēpes, Mīlestība ir akla un Neprāts ved viņu pie rokas.
